Polija

Polija stiepjas no Baltijas jūras ziemeļos līdz Karpatu kalniem tās dienvidu robežā, un lielākā daļa tās vēsturisko pilsētu izvietojusies līdzenumos starp šiem kalniem. Krakova, Varšava, Vroclava, Poznaņa un Gdaņska katra atspoguļo atšķirīgu gadsimtu šīs valsts vēsturē, savukārt Zakopane un Tatru kalni piešķir tai alpu noskaņu dienvidos. Man šī zeme ir arī ģimenes saknes: Daria ir poļu izcelsmes, viņa studēja Vroclavā, un mūsu uzņēmuma galvenais birojs atrodas Varšavā, tāpēc es šo valsti fotografēju jau vairāk nekā desmit gadus.

Krakova

Krakova piecus gadsimtus bija karaļa galvaspilsēta, un tās Galvenā tirgus laukums kopš tā izveides 1257. gadā ir bijis lielākais viduslaiku pilsētas laukums Eiropā. Šeit es piedzīvoju savu produktīvāko saullēktu: plānas mākoņu slāņi atspoguļoja pirmos siltos saules starus, kamēr Svētās Marijas bazilika pacēlās virs tukšā laukuma, un tieši šīs vienas rīta fotogrāfijas kļuva par bestselleriem. Kopš tā laika katrā ceļojumā es slepeni ceru ieraudzīt tieši „Krakovas mākoņus”. Bazilikas diviem nevienādiem ķieģeļu torņiem ir saistīta tumša leģenda: divi brāļi katrs uzcēla pa vienam tornim, līdz tas, kurš pabeidza pirmais, parūpējās, lai viņa brālis to nekad nepabeigtu.

Gadiem vēlāk es atgriezos tajā pašā laukumā un iemūžināju Auduma namu un baziliku vēl vienā perfektā rītausmā, fotografējot ar to pašu iesācēju līmeņa „Canon” kameru, ar kuru es sāku. Auduma nama renesanses arkādes saglabā savu klusumu varbūt stundu pēc saullēkta, un pirmā gaisma, kas pilsētas siluetu projicē uz tās sienām, ir tā vērta, lai iestatītu modinātāju. Svētās Marijas baznīcas iekšienē atrodas gotiskais altāris, ko 15. gadsimtā izgreba Veits Stoss un kas ir lielākais šāda veida altāris pasaulē; to izlaupīja nacisti, bet pēc kara tas tika atgriezts. Viss vēsturiskais centrs bija viens no pirmajiem divpadsmit UNESCO Pasaules mantojuma objektiem, kas iekļauti sarakstā 1978. gadā; manā pilnajā Krakovas ceļvedī pilsēta ir aprakstīta sīki un plaši.

Vavelas pils

Vavelis gadsimtiem ilgi bija Polijas karaļu rezidence, un, to fotografējot, es iemācījos kādu mācību par kartēm: attālumi nepazīstamās pilsētās vienmēr ir lielāki, nekā šķiet. Es atrados skrienam pa Krakovu pirms rītausmas, lai paspētu nokļūt līdz Vistulas krastam, pirms izdziest pils prožektoru gaisma, un tad uzstādīju statīvu upes dubļos, lai iegūtu perfektu atspulgu mierīgajā ūdenī. Gaismas izdzisa brīdī, kad es pabeidzu fotografēt.

Pils pagalmā atrodas visa kompleksa bronzas miniatura, kas novietota tā, lai modelis un īstā Vavelas katedrāle būtu vienā kadrā. Es jau kopš bērnības mīlu pilsētu miniaturas, tāpēc šī fotogrāfija uzņēma pati sevi.

Veličkas sāls raktuves

Tieši pie Krakovas atrodas Veličkas sāls raktuve, kuras deviņos līmeņos stiepjas aptuveni 300 kilometri gaiteņu, kas izveidoti vairāk nekā 700 gadu garumā. Tās sirdī, 101 metru dziļumā, atrodas Svētās Kingas kapela — 465 kvadrātmetru liela baznīca, kurā lustras, altāris un reljefi ir izkalti no sāls. Tajā joprojām notiek dievkalpojumi, koncerti un pat kāzas.

Ekskursija norit ātri, tāpēc fotografēšana kļūst par īstu sportu. Pie pazemes sālsūdens ezera apgaismojums ieslēdzas tikai tad, kad tur atrodas grupa, tāpēc man bija aptuveni piecas sekundes, lai pirms uzņemšanas atrastu piemērotu kompozīciju. Ekskursijas beigās, Staņislava Stašica zālē, tu atrodies 130 metrus zem zemes 36 metrus augstā alā, kurā reiz notika pazemes gaisa balona lidojums. Veličkas sāls raktuves ir iekļautas Krakovas 1978. gada pirmajā divpadsmit UNESCO sarakstā.

Zakopane

Zakopane ir Polijas ziemas galvaspilsēta: pilsēta ar 28 000 iedzīvotāju, kas visapmeklētākajās nedēļas nogalēs uzņem līdz pat ceturtdaļmiljonam apmeklētāju. Fotogrāfija, kuras uzņemšanai es biju veltījis vislielāko pūļu, izdevās krēslas stundā, kad Krupówki ielas gaismas, riņķu rats un slēpošanas tramplīni izvietojās rindā zem sniega klātajiem Tatru kalniem, bet debesis virs tiem iekrāsojās purpursarkanā krāsā.

Vienā rītā mēs pilnīgā tumsā uzkāpām Gubałówkā, un pilsētas laternas joprojām dega zemāk, kamēr virsotnēs sāka aust rītausma. Pilsēta ir piesaistījusi māksliniekus jau kopš 19. gadsimta, kad šeit dzima Zakopanes arhitektūras stils; manam Zakopanes gidam ir pilnīgs pārskats par to.

Gubałówka

Gubałówka ir Zakopanes balkons pirmajā rindā, kas ar pilsētu savienots ar funikulieri, kas darbojas kopš 1938. gada. Ziemā mēs stundām ilgi staigājām pa kalna grēdu: es skrēju, lai paspētu iemūžināt zemu stāvošo sauli, kas parādījās no aiz Tatra kalnu grēdas, pirms gaisma pazuda, tad atradām klajumu, kurā zem svaiga sniega bija izkaisītas brīvdienu mājiņas, aiz tām plešoties kalnu grēda. No virsotnes pret kalniem paveras pilnīga Zakopanes ziemas panorāma.

Šī ceļojuma atklājums piederēja Darijai, nevis man. Jau nosalusi, viņa devās atpakaļ uz funikulieri un man nosūtīja ziņu: netālu ir jauka baznīca. Es biju gājis tieši garām tai, acis fiksējis uz virsotnēm. Mazā koka kapela stāvēja aiz saviem koka vārtiņiem neskartā sniegā; to 1961. gadā uzcēla Bačledu ģimene kā pateicības zīmi par izdzīvošanu kara gados, tieši tajā pašā vietā, kur viņi kādreiz bija slēpušies no sodīšanas.

Tatra kalni

Tatras ir vienīgais Polijas Alpu kalnu masīvs — aptuveni 60 kilometru garš Karpatu kalnu grēdas posms, kas ir aizsargāts kā nacionālais parks. Mēs uzkāpām Kasprowy Wierch virsotnē, kas atrodas 1 987 metru augstumā uz Slovākijas robežas, pilnīgi apmākušos debesīs, un saule uz brīdi izlauzās cauri mākoņiem, lai no augšas apgaismotu apkārtējās virsotnes. Daria to sauc par manu fotogrāfisko karmu; es to saucu par to, ka tur stāvēju pietiekami ilgi.

Vasaras laikā tas pats ceļš sniedz citādu gandarījumu: divas trešdaļas ceļa augšup, Hala Gąsienicowa pļavā vientuļi stāv koka būdiņa, un desmit kilogrami fototehnikas man uz muguras vairs nelikās apgrūtinājums. Ziemas pastaigā ārpus pilsētas vieta, kas kartē bija atzīmēta kā „Giewont View”, sniedza tieši to, ko solīja: sasalušu taku, kas skatienu veda tieši uz Giewont virsotnes krustu – kalnu, kuru Daria joprojām plāno uzkāpt.

Strążyska ieleja

Strążyska ieleja ir viegls ceļš uz Tatru kalniem: 2,4 kilometrus garš, vieglas grūtības pakāpes maršruts, kas beidzas zem Siklawicas ūdenskrituma un ir sasniedzams ar kājām no Zakopanes centra. Ziemā pūļi izklīst, un saules gaisma izgriež garas ēnu līnijas cauri mežam visā ceļa garumā. No koka tiltiņa tālāk strauts plūda uz kalnu zem sniega, kura pilsētā zemāk vairs nebija.

Šī pārgājiena laikā es arī iemācījos vienkāršu mācību: lietusizturīgi zābaki nav ledusizturīgi. Kad taka kļuva stāvāka, es pusstundu stāvēju uz ledus, kamēr Daria devās tālāk. Ja ziemā dodaties pārgājienā pa Tatru ielejām, ņemiet līdzi sniega smailes.

Vroclava

Vroclava ir vieta, kur Polija kļuva mums tuva. Daria šeit studēja, mums šeit ir draugi, un pēc vairāk nekā divpadsmit gadu ilgām vizītēm mēs to joprojām saucam par savu mīļāko Polijas pilsētu. Tā ir ceturtā lielākā pilsēta valstī, 2016. gadā bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, un kopš 2019. gada ir UNESCO literatūras pilsēta. Kādā miglainā rītā es no mūsu numuriņa „Sky Tower” fotografēju baznīcu torņus, kas pacēlās no miglas; Daria neatpazina savu pilsētu.

Tirgus laukums ir viens no lielākajiem Eiropā, un no īrēta dzīvokļa virs tā es kādreiz uzņēmu nakts panorāmu, kurā redzams laukums un rātsnams, kamēr zirgu pakavi uz bruģakmeņiem radīja skaņu fonu, kas atgādināja par laiku pirms trim gadsimtiem. Mana saikne ar pilsētas tiesām ir profesionāla: kā fotogrāfs, kas aizstāv autortiesības, es pavadu daudz laika ēkās, piemēram, cietokšņa līdzīgajā Apgabaltiesā, kas celta no 1845. līdz 1852. gadam, un man bija vajadzīgi gadi, lai fotogrāfijā spētu saskarties ar tās nacistu laikmeta vēsturi, kas saistīta ar „Nakts un miglas” izpildījumiem. Pilnīgajā Vroclavas ceļvedī ir apkopots viss.

Raganu tilts

Lai baudītu labāko skatu uz Vroclavas vecpilsētu, jāuzkāpj 247 pakāpieni. Šaurs akmens gājēju tiltiņš savieno Svētās Marijas Magdalēnas baznīcas dvīņu torņus 45 metru augstumā, un no turienes es beidzot uzņēmu savu iecienītāko kadru ar sarkaniem jumtiem un Tirgus laukumu ziemas saulrieta laikā. Tajā vakarā ne tikai man bija šāda nojauta — tiltiņš bija pārpildīts.

Tā leģenda ir drūma: kādreiz apsūdzētās raganas tika spiestas staigāt pa margu bez margām — pārbaudījumu, kuru neviens nevarēja izturēt. Šodien gājēju tiltiņu sargā bronzas ragana un viņas kaķis, kurus bērnu rokas ir nopulējušas līdz spīdumam, un pie viņu kājām virs mirdzošajiem jumtiem ir sakrautas apmeklētāju monētas.

Ostrów Tumski Vroclavā

Katedrāles sala ir Vroclavas vecākā daļa un vienīgā vieta, kur es kādreiz esmu redzējis, kā katru vakaru laternu uzpildītājs ar rokām aizdedzina gāzes laternas. Tas bija viens no maniem pirmajiem fotomotīviem vispār: Trīspadsmit gadus man tas neizdevās atkārtoti, izmantojot divas kameru sistēmas, līdz kādā decembra dienā viss sakrita un katedrāle un Tumski tilts stāvēja nakts fonā, ietīti Ziemassvētku gaismās.

Nākamajā rītausmā es stāvēju uz paša tilta, viens pats, kamēr zeltainā rīta gaisma plūda caur izrotātajiem dzelzs elementiem uz katedrāles diviem torņiem. Tērauda Tumski tilts, kas uzcelts 1889. gadā, gadu desmitiem bija pazīstams kā Mīlētāju tilts, uz kura karājās neskaitāmas atslēgas; 2019. gada renovācijas laikā atslēgas tika noņemtas, bet romantika palika.

Vroclavas Universitāte

Divas universitātes ēkas vienmēr vilina mani atgriezties pāri Oderai. Baroka stila galveno ēku vislabāk fotografēt no Słodovas salas krēslas stundā, kad rotātā fasāde virs savas atspulga kļūst zeltaina un sala piepildās ar studentiem, kuri apzināti ignorē pilsētas visbiežāk fotografēto ēku. Tā bija viena no Dārijas un manām iecienītākajām vietām, tāpēc katra atgriešanās šeit ir kā neliela atgriešanās mājās.

Otrā ir bijušais Svētā Vincenta un Svētā Jēkaba klosteris, ko ap 1240. gadu dibināja hercogs Henrijs II Dievbijīgais, kas pēc franciskāņu aiziešanas tika pārbūvēts baroka stilā un Otrā pasaules kara laikā tika izpostīts. Daria studēja šajā kompleksā, un kādu vakaru, pēc skaistākā saulrieta, kādu es biju redzējis virs pilsētas, es no otras ielas puses iemūžināju tās gotikas torni pēdējā purpura gaismā.

Tālāk uz austrumiem atrodas Maksa Berga „Centennial Hall” (Hala Stulecia), kas kopš 2006. gada ir iekļauta UNESCO sarakstā, un tās priekšā atrodas multimediju strūklaka „Hala Stulecia” — lielākā šāda veida strūklaka Polijā. Mans vienīgais izmantojamais kadrs no tā ir no maniem pirmajiem vienam vai diviem fotogrāfijas gadiem, jo katrā nākamajā apmeklējumā kaut kas traucēja — būvdarbi, slēgšana, un 2026. gada jūnijā strūklaku burtiski skāra zibens. Es pārstrādāju veco failu, izmantojot šodienas prasmes. Mācība ir skaidra: neuzliec fotogrāfijas uzņemšanu uz vēlāku laiku.

Poznaņa

Poznaņa sevi dēvē par Polijas valsts šūpuli, un šis apgalvojums ir pamatots. Vecā tirgus laukums ir saglabājis savu 13. gadsimta izkārtojumu, to ieskauj tirgotāju dzīvojamās ēkas, katra nokrāsota savā krāsā, — gan šaurās, gan platās —, kas joprojām liecina par to, kurš pirms gadsimtiem apprecēja kāda atraitni. Tās centrā stāv renesanses stila rātsnams, no kura torņa katru dienu pusdienlaikā divas mehāniskas kazas sasit ragus, pieminot pavāru, kura aizbēgušais vakariņu ēdiens izglāba viņa karjeru. Laukuma ritms stiepjas no klusā rītausmas līdz naktsdzīvei, kas virmo ap rātsnamu līdz pat diviem naktī; šajā stundā vienīgi mans fotoaparāta aizslēgs vēl darbojās. Manā Poznaņas ceļvedī ir atrodams vēl vairāk, tostarp baroka stila Fara baznīca ar spoku stāstu par ērģeļu balkonu.

Poznaņas katedrāle

Ostrów Tumski — Poznaņas katedrāles sala uz Vartas upes — ir vieta, kur sākas Polijas vēsture: 966. gadā šeit tika kristīts princis Meško I, un šis notikums ieveda Poliju kristīgajā Eiropā. Pirmā katedrāle tika uzcelta 968. gadā, un tās grīdā joprojām redzami pirmā valdnieku vārdi, kuru mirstīgās atliekas atdusas Zelta kapelā — 19. gadsimta svētnīcā, kas tika uzcelta laikā, kad Polija bija sadalīta un izdzēsta no kartes, lai atgādinātu poļiem par viņu zelta laikmetu.

Uz salu var nokļūt pāri bīskapa Jordāna tiltam, kas nosaukts par godu Polijas pirmajam bīskapam. Pelēkā, drūmā dienā tā sarkani krāsotais tērauds uz manas kameras izskatījās tā, kā sarkans vienmēr izskatās.

Poznaņas pilis

Poznaņā ir saglabājušās divas pilis, kas atspoguļo pilsētas vēstures pretējus galus. Karaliskās pils celtniecību uz Przemisla kalna 13. gadsimtā uzsāka Przemisls II — hercogs, kurš uz īsu brīdi atkal apvienoja Poliju, pirms tika nogalināts jau pēc gada valdīšanas; pēc kara laikā nodarītajiem postījumiem tā tika atjaunota, un tagad tajā atrodas muzejs. Imperatora pils, kas 1910. gadā tika uzcelta ķeizara Vilhelma II vajadzībām, kopš tā laika ir pārveidota atbilstoši katra režīma vajadzībām, un šodien tajā darbojas kinoteātri un muzeji; karstā svētdienā mēs atklājām, ka tās dārzi ir visēnainākā vieta visā pilsētā.

No tās pašas imperiālās ēras Lielais teātris ar sešām joniskajām kolonnām zem Pegasa skulptūras atrodas pretī savam parkam, un Ādama Mickiewicza universitāte pilsētā apmāca 37 000 studentu; tās partneruniversitāte Frankfurtē pie Oderas ir vieta, kur es studēju, tāpēc Poznaņa man šķiet kā radiniece.

Varšava

Varšava ir mana darba Polija: šeit atrodas mūsu „PhotoClaim” birojs, tāpēc es šeit atgriežos ar kameru somā. Lai uzņemtu vēlamo pilsētas panorāmas kadru, no idejas līdz gatavajam attēlam pagāja seši gadi. Jau 2014. gadā es biju pamanījis, ka viena viesnīca atrodas tieši pretī Kultūras un zinātnes pilij; bet „PhotoPills” man parādīja, ka saule tieši aiz pils noriet tikai vasaras vidū. Kāzu ielūgums jūnija pēdējai nedēļas nogalei beidzot mūs ieveda tajā numurā, un saule norietēja tieši aiz pils smailes, kamēr apkārtējie debesskrāpji iemirdzējās krāsās.

Pats Kultūras un zinātnes pils, Staļina 1955. gada „dāvana”, joprojām sadala pilsētu; vietējie joko, ka 30. stāva terase piedāvā labāko skatu uz Varšavu, jo tā ir vienīgā vieta, no kuras nevar redzēt pili. Netālu esošais Kopernika piemineklis glabā stāstu par pretošanās kustību kara laikā — tā plāksnes 1942. gadā tika atgūtas no okupantiem, savukārt Prezidenta pilī 1818. gadā notika astoņgadīgā Šopēna pirmais publiskais koncerts, kā arī „Apaļā galda” sarunas, kas izbeidza komunistisko valdīšanu. Mans Varšavas ceļvedis sniedz visaptverošu ieskatu galvaspilsētā.

Gdaņska un Sopota

Baltijas jūras krasts atklāj pavisam citu Poliju. Gdaņskā man bija desmit minūtes ilga dramatiska aina: mākoņi dāvāja degošu saulrietu virs Motlavas krasta, tad pēkšņi izlija lietusgāze. Kadrā “Żuraw” – Eiropas lielākais viduslaiku ostas celtnis – slejas virs diviem vīriešiem, kuri makšķerē no kāpnēm, bet mazā zāles saliņa ūdenī nemaz nav tāda, kā izskatās, – tā ir vienkārši peldoša atlieka, ko kāda laiva grasījās aizvilkt.

Divdesmit minūšu brauciena attālumā uz ziemeļiem, Sopotā, koka piestātne stiepjas puskilometru dziļi līcī — tā ir garākā šāda veida piestātne Eiropā un klasiskais Polijas piejūras kūrorta promenādes posms.

Miera baznīca Švidnicā

Stundas brauciena attālumā no Vroclavas atrodas baznīca, kas tika uzcelta apstākļos, kuri bija paredzēti, lai tā sabruktu: ārpus pilsētas mūriem, izmantojot vienīgi koksni, mālu un salmu, un tikai viena gada laikā. 17. gadsimta Švidnicas luterāņi to tomēr uzcēla, un tajā varēja ietilpt 5 500 cilvēku. Baznīcas iekšpusē visas krāsotās galerijas, portāls un lielā kancele ir no koka; tā ir viena no divām šādām baznīcām, kas saglabājušās līdz mūsdienām, un 2001. gadā UNESCO to iekļāva Jaworas un Švidnicas Miera baznīcu sarakstā.

Es to nofotografēju, pirms man bija statīvs, pusguļot uz grīdas, lai noturētu kameru nekustīgi. Tikmēr Dariju, kura bija tērpusies sarkanā kleitā, kas nejauši saskaņojās ar baznīcas interjeru, aizturēja „National Geographic“ filmēšanas komanda, lai veiktu savu uzņemšanu. Es tikai vēlējos, lai varētu aizņemties viņu statīvu.

Fotografēšana Polijā

Polija prasa tādu pašu disciplīnu kā visur citur, tikai tur ir aukstāk. Mani labākie Polijas kadri tika uzņemti rītausmā: Krakovas mākoņi, tukšais Rynek, skrējiens uz Vavelas prožektoriem, Zakopanes laternas, redzētas no tumša kalna nogāzes. Izņēmumi apstiprina plānošanas likumu: Varšavas kompozīcija sešus gadus dzīvoja manā prātā un divus gadus programmā „PhotoPills”, pirms debesis vienā jūnija vakarā beidzot sadarbojās.

Un pretējais piemērs ir Vroclavas strūklaka: kadrs, ko atliec uz vēlāku laiku, var vairs nepastāvēt — vai nu renovācijas, slēgšanas vai burtiskas zibens spēriena dēļ. Ja gaisma ir klāt, uzņem kadru.

Kad apmeklēt Poliju

Šīs pilsētas darbojas visu gadu, taču tās sadala gadalaikus savā starpā. Ziema pieder Zakopanei un Tatriem, Vroclavas Ziemassvētku apgaismotajiem tiltiem un tukšajiem ielejas takiem, kuros nepieciešami sniega smaili. Vasara atver augstos Tatra maršrutus un atnes vienīgās nedēļas, kad saule noriet aiz Varšavas pils; tā ir arī Słodovas salas vakaru un vēlajām naktīm Poznaņas tirgus laukumā.

Pavasaris un rudens ir fotogrāfu kompromiss: migla virs Vroclavas saullēktā, vētraina gaisma pie Baltijas jūras un laukumi, kas iztukšojas pietiekami agri, lai tur varētu uzstādīt statīvus. Decembrī gandrīz katrā vecpilsētā notiek Ziemassvētku tirdziņi.

Bieži uzdotie jautājumi