Apmēram 45 metru augstumā, ar statīva kājām nestabilā stāvoklī atbalstītām pret akmens izvirzījumu, kas nekad nav bijis paredzēts šādiem pasākumiem, es uzņemu vienu no saviem mīļākajiem Vroclavas skatiem. Zem manām kājām izplešas tirgus laukums ar saviem raksturīgajiem sarkaniem jumtiem. Es atrodos uz šaurā akmens gājēju tiltiņa, kas savieno Svētās Marijas Magdalēnas baznīcas divus torņus. Vietējiem tas pazīstams kā Grēcinieku tilts, bet visiem pārējiem — kā Raganu tilts.
Raganu tilta tumšā leģenda
Tilts tika uzcelts 1400. gados, un saskaņā ar leģendu tā augstumam un šaurajai, bīstamajai gājēju ietvei bez margām sākotnēji bija paredzēts daudz draudīgāks pielietojums nekā tipiskam tiltam. Tilts tika uzcelts viduslaikos, kad Eiropā plauka apsūdzības raganošanā. Vroclavā sievietes, kuras tika apsūdzētas raganošanā — parasti vecākas, neprecētas sievietes —, tika spiestas iet pa tilta malu, lai noteiktu viņu vainu vai nevainību. Ja apsūdzētā ragana veiksmīgi pārgāja pa šo galvu reibinošo ceļu, tas acīmredzami bija viņas vainas pierādījums, jo, lai to izdarītu, viņai noteikti bija vajadzīga velna palīdzība. Tad viņu sadedzināja dzīvu. Ja viņa tomēr nokrita — kritiens, kas noteikti bija nāvējošs —, viņa tika atzīta par nevainīgu. Neatkarīgi no tā, kas notika, apsūdzētās raganas „tiesāšana” beidzās ar viņas nāvi. Katru reizi, kad esmu šķērsojis šo tiltu, esmu nolicis kājas uz šīs šaurās līstes, skatījies uz zemi četrdesmit piecus metrus zem manām kājām un sajutis vieglu drebuļu skudriņu gar mugurkaulu.
Taču pastāv arī nedaudz maigāka, mazāk šausminoša versija par šī tilta vēsturi, kas ir uzrakstīta uz informācijas stendiem un tiek stāstīta tūristiem. Šajā pieņemamākajā versijā par tilta vēsturi iedomīgā meitene vārdā Tekla tika nolādēta no sava tēva puses un notiesāta uz mūžīgiem laikiem slaucīt tiltu. Teklu no šā likteņa izglāba laipnās sirds ragana. Saskaņā ar vietējo teiku, mātes agrāk veda nepaklausīgas meitas uz tiltu kā brīdinājumu — pamācošu stāstu par to, kas notiek ar sievietēm, kuras neievēro gaidīto.
Bronzas ragana, fotografēta krēslas stundā
Tagad šo kādreiz draudīgo tiltu rotā Disneja pasakām līdzīga bronzas ragana un viņas kaķis; tie nemaz neizskatās biedējoši. Gluži pretēji — ragana izskatās tikpat laipna kā pilsētas slavenie rūķi, un tāpat kā rūķiem, arī raganai un viņas kaķim ir spīdīgs izskats, ko radījušas desmitiem gadu garumā bērnu rokas.
Esmu ieradies pie tilta krēslas stundā, kas ir mans mīļākais laiks, lai fotografētu pilsētu. Pēdējie dienas apmeklētāji jau ir devušies atpakaļ uz leju, un monētu kaudze, ko viņi atstājuši raganas kājām, mirdz dienas pēdējās saules gaismās. Tagad, kad pūlis ir izklīdis, ir viegli sajust nelielu sāpi, domājot par tilta traģisko pagātni. Bet, skatoties uz pilsētu, kuru mīlu, es sajutu tikai dziļu mīlestību pret Vroclavu un tās iedzīvotājiem, ieskaitot bronzas tēlus.
