Kā fotogrāfs es bieži nonāku dažādās tiesās, kur tiek izskatīti autortiesību jautājumi. Dažas no šīm ēkām ir neizteiksmīgas un birokrātiskas, bet mazākā daļa – pateicoties savai arhitektūrai, vēsturei vai abiem šiem faktoriem – izraisa noteiktas sajūtas. Dažas ēkas iedveš cieņu. Citas rada nemieru. Kaut kādā veidā Vroclavas rajona tiesas ēku komplekss spēj izraisīt abas šīs sajūtas, un jau gadiem ilgi es gribēju mēģināt iemūžināt šo unikālo spriedzi fotogrāfijā.
Iespaidīga celtne
Ēkas celtniecība sākās 1845. gadā un tika pabeigta 1852. gadā. Berlīnē dzīvojošā arhitekta Karla Ferdinanda Buses projektētā tiesas ēku kompleksa arhitektūra ir iespaidīga. Atšķirībā no daudzajām tiesām, kuras raksturo brutalistiska, lietišķa estētika, Vroclavas tiesas ēka izskatās kā cietoksnis, un to papildina torņi abās ieejas pusēs. Varbūt Busse bija neparasts humora izjūta; komplekss, kurā ietilpst tiesa un cietums, tika uzcelts pēc grieķu krusta plāna, kas man šķita dīvaina izvēle, ņemot vērā kompleksa funkciju. Divas vēlākas piebūves kompleksam ir modernākas un izskatās tipiskāk tiesas ēkai, taču tās nemazina sākotnējās celtnes iespaidīgo izskatu.
Tumšā vēsture
Ēkas vēsture ir tikpat draudoša kā tās fasāde. Otrā pasaules kara laikā nacisti kādu laiku izmantoja šo ēku kā cietumu. Tā tika izmantota arī nāvessodu izpildei — Trešā reiha nāvessodā notiesātie tika nosūtīti uz giljotīnu. Lielākoties tie bija politiskie ieslodzītie, kurus atveda no dažādām nacistu okupētajām valstīm režīma ļaunprātīgās kampaņas „Nakts un migla“ ietvaros. Kompleksā notika aptuveni tūkstoš nāvessodu, un, kā tas bieži notiek totalitāros režīmos, upuri „pazuda”, un viņu liktenis palika noslēpums viņu ģimenēm. Vēlāk, kad karš beidzās, ēku izmantoja komunistiskie amatpersonas, lai turētu ieslodzītos Polijas Nacionālās armijas locekļus un citus pretošanās kustības dalībniekus. Pat saulainā dienā ir grūti nejust ēkas tumšās pagātnes smagumu.
Rēķināšanās ar vēsturi
Varbūt mana nespēja iemūžināt šo tiesu tieši tā, kā es to gribēju, bija vairāk saistīta ar tās pagātni un to nelielu bailes sajūtu, ko izjutu, apzinoties tās vēsturi, nekā ar kādām tehniskām problēmām. Gadiem ilgi es gribēju to nofotografēt, bet nekad neizdevās panākt vēlamo rezultātu. Man bija jāiemācās pieiet tai lēnām un nebaidīties no tās nemierīgās vēstures. Man bija jāatgādina sev, ka es dzīvoju citā laikā un ka lielākā daļa no mums, cilvēces lielākā daļa, godā taisnīgumu un nicina varas ļaunprātīgu izmantošanu. Stāvot priekšā ēkai spožā, saulainā dienā, es kadrā iemūžināju tās grezno, noslēpumaino fasādi tieši centrā. Ja tā simbolizē kādreizējo brutālo pagātni, tā simbolizē arī taisnīgas sistēmas svinīgo nepieciešamību. Es ļoti iesaku apmeklēt Vroclavu, slēpto dārgakmeni un nepietiekami novērtētu Eiropas pilsētu.
