Bulgārija

Bulgārija atrodas Eiropas dienvidaustrumos, starp Donavas un Egejas jūras ūdensšķirtni, un gandrīz visu tās ainavu veido kalni: desmitiem kalnu grēdu šķērso valsti no Balkānu kalnu grēdas centrā līdz Rilas, Pirinas un Rodopu kalniem dienvidos. Galvaspilsēta Sofija atrodas Vitošas kalna pakājē; otrā lielākā pilsēta Plovdiva izpletusies līdzenumā, ko pārtrauc apaļi pauguri. Gadsimtiem ilgi reljefs padarīja valsti grūti sasniedzamu, un tieši šī izolētība ir saglabājusi klosterus, kalnu pilsētiņas un kultūru, uz kuru šis ceļvedis atgriežas atkal un atkal.

Sofija

Sofija atalgo ar brīnišķīgu skatu. Kādā rudens nedēļas nogalē es no restorāna uz jumta, ar vīnu uz galda, fotografēju saulrietu aiz kalniem un apsolīju sev, ka atgriezīšos, lai iepazītu pārējo valsti. No Sofijas stundas brauciena attālumā var sasniegt apmēram divdesmit kalnu grēdas, kas izskaidro, kāpēc pilsēta vienmēr skatās kalnu virsotņu virzienā.

Es šo solījumu izpildīju vairāk nekā vienu reizi. Vēlākā vizītē es iekārtojos Vitošas kalna pakājē Lozenets rajonā, lai iemūžinātu Sofijas mirdzošo gaismas tīklu naktī, ar Nacionālo kultūras pili kā kadra centrālo elementu un apgaismoto stadionu, kas mirdz fonā. Pilsēta ir sīki aprakstīta manā Sofijas ceļvedī; šis raksts ir par to, kā visa valsts veido vienotu kopumu.

Aleksandra Nevska katedrāle

Aleksandra Nevska katedrāle ir viens no pieminekļiem, kas pirmo reizi izraisīja manu interesi par fotogrāfiju – jau daudzus gadus pirms es stāvēju tās priekšā. Tā tika uzcelta galvenokārt no 1904. līdz 1912. gadam un ir viena no lielākajām pareizticīgo baznīcām pasaulē, turklāt tai piemīt klusa paneiropiska gaisotne: apgaismes ķermeņi tika izgatavoti Minhenē, vārti – Berlīnē un Vīnē, bet mozaīkas – Venēcijā.

Kad es beidzot to apmeklēju saulainā rudens dienā, ielas ap baznīcu bija gandrīz tukšas, un es varēju stāvēt alejas vidū, kamēr zemu stāvošā saule akmeņus pārvērta zeltā un no tuvējās kafejnīcas atlidoja mūzika. Es nofotografēju katedrāli šajā pēdējā zeltainajā gaismā, neobizantiešu kupoliem izceļoties tieši tajā, ko šis stils dara vislabāk.

Ivana Vazova Nacionālais teātris

Nacionālais teātris tika atklāts 1904. gadā, un, tā kā pirmā tajā uzvestā luga bija Ivana Vazova „Izstumtie”, ēka ieguva rakstnieka vārdu. Mans pirmais mēģinājums nofotografēt fasādi neizdevās; laukums priekšā bija pārāk pārpildīts ar cilvēkiem, kuri baudīja kafiju blakus esošajā kafejnīcā, tāpēc mēs pievienojāmies viņiem, lai nobaudītu bulgāru uzkodas.

Nākamajā rītā man bija plānots sniegt interviju „Bloomberg TV Bulgaria” par savu darbu autortiesību ievērošanas jomā, par to, kā es aizsargāju savas fotogrāfijas un kāpēc autoriem vajadzētu aizstāvēt savus darbus. Tikšanās vieta bija tieši pie teātra. Kamēr reportieris filmēja, kā es fotografēju, es iemūžināju teātri pirmajos rīta staros, kad zeltītais frontons mirdzēja virs tukšā laukuma. Dažas rīta stundas dod divkāršu atlīdzību.

Largo un Senā Serdika

Gadiem ilgi es mēģināju nofotografēt Largo. Katra atgriešanās Sofijā beidzās ar to pašu pastaigu uz to pašu 1950. gadu ēku ansambli, gaidot apstākļus, kas nekad nepienāca, līdz kādu vakaru debesis beidzot bija labvēlīgas un man izdevās iemūžināt Nacionālo asambleju perfektā saulrieta gaismā, ar metro stikla kupolu priekšplānā.

Šis kupols ir otra puse no stāsta. Sofija ir uzcelta uz romiešu pilsētas Serdikas pamatiem, un, kad tika raktas metro tunelis, izrakumu atradumi kļuva par stacijas daļu: romiešu sienas zem stikla nojumes, kas pabeigta 2016. gadā, virs kurām uzsveras sociālisma laikmeta Largo. Senatne, 1950. gadi un mūsdienas vienā skatienā pārklājas viena ar otru, un caur to var brīvi staigāt.

Centrālās minerālūdens pirtis un Nacionālais kultūras pils

Sofija izaugusi uz minerālūdens avotiem; cilvēki joprojām pilda pudeles ar siltu ūdeni no strūklakām pilsētas centrā. Avoti tika izmantoti jau 16. gadsimtā, un šodien redzamā peldvietas ēka, kas celta 20. gadsimta sākumā, apvieno Vīnes secesijas stilu ar bizantiešu svītru motīviem. Tā apkalpoja peldētājus līdz 1986. gadam, un tagad tajā atrodas pilsētas vēstures muzejs. Es nofotografēju svītroto fasādi aiz strūklakas un pārējo apstāšanās laiku pavadīju, baudot parku priekšā.

Vitosha bulvāra otrajā galā 1981. gadā atklātais Nacionālais kultūras pils pēc tumsas iestāšanās pārvēršas par krāsu kompozīciju: es iemūžināju pili, kas violeti izgaismota virs tirkīza krāsas strūklaku kaskādēm — viens no lielākajiem kongresu centriem Eiropā, kas rāda savu vakara izrādi.

Bojanas baznīca

Boianas baznīca slēpjas Vitošas kalna pakājē, tieši ārpus Sofijas — tā ir neliela viduslaiku celtne, ko ieskauj augsti koki. Ieeja ir stingri ierobežota: desmit minūtes, vienlaikus drīkst atrasties ne vairāk kā deviņi apmeklētāji, tāpēc mana fotogrāfija attēlo baznīcu tās dārzā, kur saules gaisma caur lapām izkliedējas mirdzošā gaismā.

Šāds ierobežojums pastāv tāpēc, kas atrodas iekšā. 1259. gada freskas, kas ir Tarnovo skolas darbi, attēlo figūras ar individuālām sejām un emocijām gandrīz divus gadsimtus pirms renesanses, kad tas kļuva par standartu, un ziedotāju Kalojana un Desislavas portreti ir attēloti kā reāli cilvēki. Baznīca kopš 1979. gada ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Rilas klosteris

Brauciens no Bojanas uz Rilas klosteri pēdējās trīsdesmit minūtēs aizstāj pilsētu ar neko citu kā vien mežu un kalnu virsotnēm. Sv. Jānis no Rilas 10. gadsimtā ieradās šajos kalnos, lai vienatnē lūgtos alā; viņa patvērums izauga par valsts garīgo centru — cietokšņa sienām apjoztu kompleksu, kas piecu gadsimtu garumā Osmaņu impērijas valdīšanas laikā sargāja bulgāru kultūru un manuskriptus un ieguva nosaukumu „Bulgārijas dārgumu krātuve”. 1983. gadā tas tika iekļauts Pasaules mantojuma sarakstā.

Ieejot caur vārtiem, pēkšņi paveras pagalms — svītraini arki un krāsoti portiki uz zaļo nogāžu fona. Pēc tam es palaidu dronu, lai uzņemtu panorāmas skatu uz klosteri, kas stāv viens pats savā ielejā, ar sarkaniem jumtiem mežu okeānā, un beidzot sapratu to izolētību, kas šo vietu vispār padarīja iespējamu. Dodieties turp pēcpusdienā; rīts pieder ekskursiju autobusiem.

Rilas klostera freskas

Galvenā baznīca, kas celta no 1834. līdz 1837. gadam, ārpusē ir rotāta ar Bībeles motīviem. Virs ieejas Kristus Pantokrators ieņem centrālo vietu uz gleznotā griestu paneļa, ko ieskauj freskas, kuras 1846. gadā pabeidza meistari no Bansko, Samokovas un Razlogas, tostarp slavenie Zografu brāļi.

Rietumu portikam ir pretēja pieeja. Tā sienas no grīdas līdz griestiem ir kā elle, dēmoni un sodības, kas attēlotas draudzei, kuras lielākā daļa neprot lasīt, un šis reālisms joprojām pārsteidz apmeklētājus. Blakus baznīcai atrodas Hreljas tornis, kas celts 1334.–1335. gadā un ir šī kompleksa senākā ēka, kuras augšējā stāvā atrodas 14. gadsimta kapela.

Bansko

Bansko ir Bulgārijas slavenākais slēpošanas kūrorts, taču mēs tur ieradāmies maijā, ārpus sezonas, ceļā no Rilas uz Plovdivu, un bijām rezervējuši vienu nakti. Nākamajā rītā es pacēlu dronu virs galvenās laukuma, vadoties vienīgi no ziņkāres, un debesis man dāvāja divus kadrus: vecpilsētas akmens māju un sarkano jumtu labirintu Pirinas kalnu fona priekšā un, no pilsētas malas, miglas plīvuru, kas klāja ieleju un no zemes bija pilnīgi neredzams.

Lidot šeit ir patīkami arī citā ziņā: Bulgārija ievēro standarta ES dronu noteikumus, un laukumā cilvēki reaģēja nevis ar aizdomām, bet gan ar ziņkāri, vēloties palūrēt ekrānā. Pirina nacionālais parks virs pilsētas ir iekļauts UNESCO sarakstā kopš 1983. gada.

Velyana nams un Baryakova krodziņš

Osmaņu valdīšanas laikā lielās pilsētas tika uzraudzītas, un nomaļās pilsētiņas, piemēram, Bansko, kļuva par bulgāru valodas un tradīciju klusajiem sargātājiem. Velyana nams ir šīs vēstures liecinieks: 18. gadsimta nocietināta dzīvojamā ēka ar sienās iebūvētiem slēptuvju nodalījumiem, apakšstāvā paredzēta lopiem, augšstāvā — dzīvojamajām telpām, ko izrotājis meistars Velyans Ognevs. Daria kartē pamanīja muzeja marķieri; vārti stāvēja vaļā, tāpēc mēs iegājām pagalmā ar veco aku un krāsoto fasādi, un tur bijām vieni paši.

Pusdienas turpināja izglītojošo ceļojumu. Krodziņā „Baryakova”, kas ir koka māja, apjozusi pagalmu, es nofotografēju galdu, pie kura ēdām, Dārijas grilētu foreli un manu „karaļa plati”. Meklējiet kirilicā uzrakstīto izkārtni „Барякова Механа”; netālu atrodas divas gandrīz identiskas krodziņas.

Rodopu kalni

Brauciens no Bansko uz Plovdivu ved pa šaursliežu dzelzceļu, kas izkalts Rodopu kalnos, un tieši tur bija divas no manām mīļākajām pieturvietām visā ceļojumā. Pirmā bija dzelzceļa stacija, kuras apkārtnē nebija neviena ciema, kas bija labi uzturēta, kurā kursēja vilcieni pēc grafika un kas atradās pilnīgi viena pati starp klintīm. Es palaidu dronu un nevienā virzienā neko neredzēju; šķita, ka tā ir visattālākā vieta Eiropā, kas joprojām ir savienota ar pārējo pasauli.

Otrā bija sirds formas skatu vieta, ko rotāja bulgāru rozes, virs Sveta Petkas ciema, ceļā starp Velingradu un Jundolu. Neviens šādas vietas neplāno; Rodopu kalnu mācība ir izvēlēties lēnāku maršrutu un bieži apstāties.

Plovdiva

Plovdiva ir bijusi visvairāk pārsteidzošā pilsēta, ko esmu apmeklējis pēdējo piecu gadu laikā. Viena no senākajām nepārtraukti apdzīvotajām pilsētām Eiropā — romiešu Filipopole, radošs studentu kvartāls un ģeogrāfija, kas atšķiras no jebkuras citas: izteikti apaļi pauguri, kas kā salas paceļas virs pilsētas auduma. No Sahat Tepe es fotografēju panorāmu tieši pēc saulrieta – Āļošas piemineklis, kas izliecas pa blakus esošā kalna nogāzi, studenti un pāri, kas iekārtojas uz akmeņiem man apkārt.

Pēc dažām minūtēm pulksteņa tornis man aiz muguras mainīja izskatu. Tā virsotne no ārpuses spīdēja baltā gaismā, bet iekšējā gaisma mainīja krāsas, un, kad tā kļuva sarkana, tornis man šķita mirdzošs kā bāka virs iekšzemes jūras, ko veidoja jumtu jūra. Uz brīdi likās, ka esmu Atlantijas piekrastē, nevis Trāķijas līdzenumā.

Plovdivas vecpilsēta

Plovdivas vēstures slāņus visvieglāk var izprast pie Hisar Kapia vārtiem, kur vienā celtnē apvienojušies romiešu pamati, Otrās Bulgārijas impērijas akmens mūra darbi un Atmodas laikmeta mājas, kas uzceltas tieši virs arkas. Pirms saullēkta es pastaigājos pa bruģētajām ieliņām un zilajā stundā nofotografēju tukšos vārtus — tādu kadru, ko tā pati iela divas stundas vēlāk vairs nevar sniegt.

Pilsēta turpināja pārsteigt. Nokāpjot lejup ar jau sapakotu aprīkojumu, es pagriezos ap stūri uz Stefana Stambolova laukumu un atkal visu izpakoju: strūklaka, kas vijās uz prožektoru apgaismoto rātsnamu, kamēr no romiešu teātra virs vecpilsētas atskanēja dzīvais koncerts. 20 sekunžu ekspozīcija un labākā vieta pilsētā.

Šipka un Rožu ieleja

Mēs apmetāmies Rožu ielejā — Bulgārijas rožu eļļas ražošanas centrā — un izmantojām šo vietu, lai uzņemtu vienu ļoti īpašu fotogrāfiju. Šipkas piemiņas baznīca, kas uzcelta par godu krievu un bulgāru karavīriem, kuri krita Šipkas pārejā 1877.–1878. gadā — kaujā, kas izšķīra karu, kurš izbeidza Osmaņu impērijas valdīšanu, — no ceļa slēpj savu labāko pusi. Pirmā vizīte neizdevās laika apstākļu dēļ; tā kā dzīvojām tikai 25 minūšu attālumā, varēju vienkārši atgriezties, un dažas dienas vēlāk palaidu dronu, lai iemūžinātu zelta kupolus, kas paceļas virs meža, un krievu renesanses arhitektūru, kas parādās no bezgalīgā zaļā nogāzes.

Rožu festivāla laikā pati ielejas gaisa pilna ar ziedu smaržu. Pārejas vēstures sasaistīšana ar dzīvo tradīciju, kas valda zem tās, bija viens no ceļojuma klusajiem izcilākajiem mirkļiem.

Careveca cietoksnis

Veliko Tarnovo bija Otrās Bulgārijas impērijas galvaspilsēta, un Tsarevets cietoksnis bija tās kronis. Mums bija atvēlēta viena nakts, un laika prognoze solīja lietu, tāpēc es rezervēju viesnīcu, vadoties tikai pēc viena kritērija: terases uz jumta ar skatu uz cietoksni. Vakars bija bezvējains, un lija smalks lietus. Modinātājs tomēr skanēja agri, un divdesmit vai trīsdesmit sekundes saullēkts izlauzās cauri mākoņu spraugai un apgaismoja cietoksni un tās kalna galā esošo katedrāli, kamēr lietus turpināja līt. Tad debesis atkal apmācās, un viss bija beidzies.

Vēlāk tajā pašā dienā mēs devāmies izpētīt apkārtni kājām, un es no aizsardzības torņa iekšpuses iemūžināju viduslaiku vārtus ar paceltiem dzelzs smailiem – tieši tā, kā tos būtu redzējis aizsargs. Sagatavošanās nav glamour, bet tajā slēpjas viss triks: gaisma negaida, kamēr tu izlūko apkārtni.

Fotografēšana Bulgārijā

Bulgārija man vienā ceļojumā iemācīja divas lietas. Pirmā ir pacietība gadu mērogā: lai apmeklētu Largo, bija nepieciešami vairāki apmeklējumi un vairākas uzturēšanās reizes, līdz viens saulriets attaisnoja tos visus, savukārt Šipkai bija nepieciešams otrs mēģinājums tajā pašā nedēļā. Otrā ir ātrums, kas mērojams sekundēs: Tsarevets deva tieši vienu divdesmit sekunžu ilgu iespēju, un Plovdivas rātsnams parādījās brīdī, kad statīvs jau bija salikts.

Šeit dronam ir sava vieta somā. Bansko ielejas migla, Rilas izolētība un Šipkas kupoli – tās ir stāsti, kas pastāv tikai no gaisa, lidošanas noteikumi atbilst ES standartiem, un apkārtējie ir draudzīgi. Un, kad pusdienlaika kalnu gaisma kļūst pārāk asa, rīkojieties tā, kā to iesaka Rodopi: izvēlieties lēno ceļu un ļaujiet apvedceļiem darīt savu darbu.

Kad apmeklēt Bulgāriju

Mūsu garā ceļojuma maršruts norisinājās maijā, un laiks bija ideāls: zaļas ielejas, tukši pagalmi Bansko, maigi rīti vecpilsētās un rožu ražas sākums ielejā ap Kazanlaku, kur festivālu sezona sasniedz kulmināciju jūnija sākumā. Rudens ir vēl viens brīnišķīgs laiks; visas manas Sofijas fotogrāfijas ar zeltainiem kokiem un dzidro kalnu gaismu ir uzņemtas kādā oktobra nedēļas nogalē.

Ziema valstij piešķir pavisam citu seju, un Bansko, kas atrodas Pirina kalnu pakājē, ir Bulgārijas slēpošanas sezonas galvenais centrs. Vasara pieder Melnās jūras piekrastei un augstkalnu takām. Neatkarīgi no gadalaika attālumi ir īsi, un kalni nekad nav tālāk par stundas brauciena attālumā.

Bieži uzdotie jautājumi