Tiklīdz es iegāju Rilas klostera Dievmātes dzimšanas baznīcas portika labajā pusē, mani apbūra sienu fresku spilgtās krāsas, it īpaši tas skaistais zilo toņu nokrāsa. Bet šeit sajūta bija citāda. Tad es pamanīju, ka gleznas šeit bija tikpat krāsainas, taču no tām izstaroja pavisam citu noskaņu.
Atšķirībā no Rilas klostera baznīcas ieejas durvju virsū esošajām griestu gleznojumiem, šie attēli bija vērsti uz stāsta tumšo pusi. Katrs sienas centimetrs attēloja to, kas notiktu ar cilvēku, kurš izdarītu kaut ko „nekristīgu“. Attēli bija tik reālistiski, ka tie gandrīz biedēja. No tiem nevarēja novērst skatienu.
Stāsts par sienu freskām Rilas klosterī
1840. gadā Rilas klostera mūki saskārās ar problēmu, ar ko kristieši cīnījās jau sen. Kā stāstīt Bībeles stāstus cilvēkiem, kuri lielākoties neprot lasīt? Viņi atrada mierinājumu mākslā, jo īpaši spilgtajās un detalizētajās freskās, kas Jaunavas Marijas dzimšanas baznīcas sienas pārvērta par vizuālu Bībeli.
Daudzu Eiropas baznīcu reliģiskā māksla ir mierīga un nevainojama, taču Rilas freskas ir satriecoši drosmīgas. Attēlojot elles ainavas, kas pārpildītas ar velniem un mokām pakļautām dvēselēm, tās nekautrējas parādīt, cik briesmīgs ir grēks. Šie attēli bija domāti, lai mācītu un brīdinātu, sniedzot ticīgajiem, kas stāvēja to priekšā, skaidras morālas pamācības.
Viss Rietumu portiks liecina, ka tieši tas bija mērķis. No grīdas līdz augstajiem griestiem ar kupoliem sienas ir pilnas ar ainu attēlojumiem, kas ir gan Bībeles stāsti, gan arī stāsti, kuru mērķis ir mums kaut ko iemācīt.
Spilgtas krāsas un bezgalīgas vēstis
Viena no visvairāk pamanāmām Rilas klostera sienu fresku iezīmēm ir to spilgtums. Restaurācijas darbi ir ļāvuši saglabāt gleznu tīrās, spilgtās krāsas. Tagad tās ir tikpat iespaidīgas kā pirms gandrīz 200 gadiem. Dziļais, debesu zils krāsu toņs izceļas uz ugunīgo sarkano un draudīgo melno fona, ko veido dēmoni, radot iespaidu, ko grūti aizmirst.
