Vieta, kas necenšas izlikties par kaut ko citu, piemēram, par „stilīgu rietumu metropoli“, lai piesaistītu tūristus. Tā ir tāda, kāda ir – maza, mājīga galvaspilsēta ar draudzīgiem un sirsnīgiem iedzīvotājiem, jo tādi viņi vienkārši ir, nevis tāpēc, ka tu esi ārzemnieks.
Un „tūristu“ vietas nav labākais, ko Podgorica var piedāvāt. Šajā vietā slēpjas zināma melanholiska skaistums, ko var atklāt vienīgi klusi pastaigājoties pa ielām, netraucējot sevi ar skaļām, steigušos cilvēku grupām.
Podgorica („zem neliela paugura“)
Kad mēs nolēmām 2017. gada Jaungada vakaru svinēt kopā ar draugiem Podgoricā, Melnkalnes galvaspilsētā, man jāatzīst, ka biju nedaudz skeptisks. Mana pirmā doma bija: „Ņemot vērā pilsētas lielumu (220 tūkstoši iedzīvotāju), mēs ar ekskursiju būsim tikuši galā jau pēc pāris stundām”. Otrā doma (par laimi) bija optimistiskāka: „bet tādā gadījumā mums būs vairāk laika nogaršot Melnkalnes vīnu”.
Kad pēcpusdienā ieradāmies Podgoricā, mums tas šķita milzīgs kontrasts salīdzinājumā ar mūsu mājām Berlīnē. Pirmkārt, bija saulains laiks (ziemas laikā Berlīnē saules gaismu redzēt ir diezgan neparasti). Otrkārt, pilsētā valdīja mierīga atmosfēra. Mēs redzējām tikai dažus garāmgājējus mājīgajās ieliņās.
Tajā laikā lielākā daļa veikalu bija slēgti, izņemot kafejnīcas un dažas alkoholisko dzērienu veikaliņus (kuros mēs arī iegājām, lai nopirktu vietējos dzērienus). Tirgus laukumā tika uzstādīta koncertu skatuve nākamās dienas Jaungada svinībām. Bērni šļakstījās ar strūklakas ūdeni, un, neraugoties uz aukstajām temperatūrām, no betona ielām auga zaļas palmas. Pēc straujā Berlīnes ritma šīs ainas mums šķita gandrīz kā lēnā kustībā.
Pēc īsa pastaigas atradām kafejnīcu, kas izskatījās daudzsološi. Lai gan tur nebija pietiekami daudz vietas 7 cilvēku grupai, viesmīļi pārvietoja galdiņus, lai mēs varētu sēdēt kopā – labs pirmais iespaids. Otrais labs iespaids bija ēdiens – porcijas bija gandrīz neiespējami apēst vienā reizē, un viss bija par saprātīgām cenām. Kafejnīca bija pārpildīta, un no televizora, kas karājās virs bāra, skanēja moderna Balkānu mūzika.
Kā mēs vēlāk uzzinājām, šāda veida elektroniskā mūzika bija šim reģionam raksturīga parādība. Gandrīz katrā bārā un restorānā, kurā mēs iegājām, bija vismaz viens televizors, kurā varēja skatīties videoklipus, kuros skaistas, dažkārt pusplikas sievietes dejoja mūsdienu elektro mūzikas ritmos, kas reizēm bija sajaukti ar tautas mūzikas skaņām.
Kombinācija, ko grūti aprakstīt, ja vien to nav dzirdējis pats. Lai gan manā galvā iebilda mana feminisma pārliecība („kāpēc sievietēm jābūt kailām?”), tajos skaņās, kas mūs pavadīja visur, bija kaut kas burvīgs. Nekur citur iepriekš nebiju novērojis tik lielu starptautiskās populārās mūzikas trūkumu un tik lielu uzmanību vietējām grupām.
Ja kāds ir Balkānu virtuves cienītājs un nav veģetārietis, Podgorica ir īsts paradīze. Visbiežāk sastopamie gaļas ēdieni, ko mēs izmēģinājām, bija Ćevapi, Pljeskavica (vietējais hamburgers) un Ražnjići, kurus var nobaudīt daudzos restorānos, bet arī kā ielu ēdienu. Būtībā ēdienkartē bija viss, kas satur gaļu. Bez tam mēs atklājām vēl vienu “siera virsū” variāciju – Njeguški sir – sieru, kas glabāts eļļā. Šie ēdieni lieliski saderēja ar Melnkalnes baltvīnu un sarkanvīnu no Vranac vīnogām – senas šķirnes vīnogām, kas raksturīgas Maķedonijai, Serbijai un Melnkalnei un kuras galvenokārt audzē Melnkalnē, Podgoricas apkārtnes reģionos.
Mums bija divas dienas, lai pastaigātos pa pilsētu. Skaidrais zils debess ļāva mums ieraudzīt Goricas kalnu, kas uzsver pilsētu (un kurš arī devis pilsētai tās nosaukumu). Par Melnkalnes nosaukumu („melnais kalns”) var izdarīt savus secinājumus, jo galvaspilsēta faktiski atrodas līdzenā apvidū. Podgoricu ieskauj divas upes: Morača un Ribnica. Pirmā stiepjas pāri ielejai pilsētas vidū, un bija patīkami pastaigāties gar tās tirkīza zaļajām ūdens platībām, kas kontrastēja ar krastus klājošajiem baltajiem akmeņiem.
Arhitektūra
Podgoricas arhitektūru arī nav viegli aprakstīt. To ietekmējuši mainīgie režīmi. Pilsētas vecākā daļa atšķiras no citām pilsētām. Tā ir gandrīz pilnībā dzīvojamā zona ar vecām mājām un šaurām ieliņām. Arī Osmaņu impērijas laiki ir atstājuši savu nospiedumu šajā vietā – mēs tur atradām divas mošejas un gleznainu pulksteņa torni. Mums tas bija ļoti neparasts piedzīvojums, salīdzinot ar vietu, kurā mēs uzturējāmies Nova Varoš (“jaunajā pilsētā”), kur ielas bija tikpat platas kā citās Eiropas pilsētās.
Otrā pasaules kara laikā Podgorica tika gandrīz pilnībā nopostīta un atjaunota kā Dienvidslāvijas pilsēta komunistiskajā blokā (tolaik pilsētu dēvēja par „Titogradu“ – par godu Dienvidslāvijas prezidentam Josifam Brod Tito). Šie daudzdzīvokļu nami bija tipiski šim laikmetam un daudzviet nokrāsoti spilgtās krāsās, kas pilsētai piešķīra dzīvīgāku izskatu. No 90. gadiem sākās pilsētas pārvērtības, un tika uzceltas jaunas tērauda un stikla ēkas. Šis bija arī laiks, kad tika uzcelts Tūkstošgades tilts un pareizticīgo baznīca Hristovog Vaskrsenja, kas kļuva par mūsdienu Podgoricas galvenajām ievērojamajām vietām.
Vēl viens šīs tērauda un stikla tendences piemērs Podgoricā ir Džordža Vašingtona iela, kas ir obligāta apmeklēšanas vieta, lai gūtu unikālu pieredzi. Niko un es tur devāmies dienas laikā un bijām vienīgie cilvēki, kas gāja garām greznajām, bet tukšajām veikalu vitrīnām, piemēram, Emporio Armani, Max Mara un citiem. No skaļruņiem skanēja amerikāņu Ziemassvētku dziesmu izlase, un šķita, ka tā sāka skanēt brīdī, kad mēs tuvojāmies šīm ēkām. Tad pēkšņi, pēc dažiem soļiem prom no šīs ielas, mūs apņēma cilvēki, kas lēnām devās uz apkārtējiem biroju ēkām vai uz savu iecienīto restorānu.
Tā es varētu raksturot savu pieredzi Podgoricā: tā ir unikāla pilsēta, kas lepojas ar savu kultūru, kur vietējā mūzika, ēdiens un patiesa viesmīlība pārspēj plaši izplatīto rietumu popkultūru. Tas nenozīmē, ka mums bija kultūras šoks – šajā vietā ir daudz no Eiropas. Jūs varētu justies droši un ērti jebkurā pilsētas daļā. Es domāju to, ka uzticēšanās un cieņa pret savām tradīcijām ir tik ļoti iesakņojusies mūsdienu realitātē, ka tā ir kļuvusi par tās neatņemamu daļu. Šīs tradīcijas nav tikai vēsturiskas, kā daudzās rietumu valstīs; tās ir dzīvas un attīstās jaunās formās, pielāgojoties mūsdienu pasaulei.
