Melnkalne atrodas Adrijas jūras krastā Dienvidaustrumeiropā, starp Horvātiju, Bosniju un Hercegovinu, Serbiju, Kosovu un Albāniju. Tā pasludināja neatkarību no Serbijas 2006. gadā un joprojām nav Eiropas Savienības dalībvalsts, lai gan valstī kā de facto valūta tiek izmantots eiro. Galvaspilsēta ir Podgorica, kultūras un tūrisma centrs ir nocietinātā Kotoras pilsēta Kotoras līcī, bet valsts iekšzemē dominē Dināru Alpi ar virsotnēm, kas pārsniedz 2500 metrus Durmitora un Prokletije kalnu grēdās.
Kotoras līcis
Mēs ieradāmies uz Jaungada sagaidīšanu. Sākotnējais plāns bija pavadīt svētkus kopā ar draugiem Podgoricā un lidot atpakaļ uz Berlīni, taču dažas dienas pirms lidojuma sapratām, ka, ja atgriešanos atliksim par 48 stundām, beidzot varēsim aizbraukt līdz Kotorai. Ceļojums skaidri sadalījās divās daļās: trīs dienas galvaspilsētā, tad divas pie līča.
Kotoras līci vietējie sauc par Boka, kas nozīmē „līcis”. Tas stiepjas 28 kilometrus iekšzemē no Adrijas jūras, ieskaujot to divas Dinaru Alpu grēdas. Cilvēki to bieži apraksta kā fjordu, kas ģeoloģiski nav pareizi (tas ir zemūdens upes kanjons), bet vizuāli pietiekami precīzi, lai šī salīdzinājuma paliktu spēkā. Līcis kopā ar apkārtējām apdzīvotajām vietām kopš 1979. gada ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā kā Kotoras dabas un kultūrvēsturiskais reģions.
Krastā atrodas virkne vecu pilsētu, kurās mums nepietika laika pastaigāties: Risan, Tivat, Perast, Prčanj, Herceg Novi. Katra no tām ir neliela osta ar savām Venēcijas laikmeta baznīcām un pilīm. Mēs palikām Kotoras mūru iekšpusē un fotografējām līci no augšas. Gadiem vēlāk, pārskatot uzņemtās fotogrāfijas, es atklāju saulrieta panorāmu no augšējiem vaļņiem, kuru tolaik nebiju apstrādājis. Šis kadrs ir redzams šī ceļveža augšpusē.
Kotora
Kotora ir viduslaiku ostas pilsēta ar nocietinājumiem līča galā. Pirmā dokumentētā liecība par šo pilsētu ir no 168. gada p.m.ē., kad tā atradās Romas Dalmācijas provincē, un kopš tā laika vecpilsēta ir bijusi Bizantijas, Venēcijas, Osmaņu impērijas, Habsburgu un Napoleona valdījumā. Katrs no šiem periodiem ir atstājis redzamas pēdas: vārtus, baznīcu, nocietinājumu posmu.
Fotogrāfiem galvenā atrakcija ir kāpšana uz San Giovanni pili uz Svētā Jāņa kalna, bet vecpilsēta ielu līmenī ir vērta apmeklējuma agri no rīta. Kaķi ir daļa no pilsētas identitātes (katrs suvenīru veikals pārdod pastkartes ar viņiem), un mazie laukumiņi starp baznīcām un pilīm pilnībā iztukšojas stundu pirms saullēkta. Lai padziļināti izstaigātu katras vārtu, laukuma un vaļņu ielas līmeni, skatiet mūsu īpašo Kotoras pastaigu maršrutu.
Pirmais kadrs, ko es šeit centos iemūžināt, bija dienasgaismas panorāma no kāpuma vidusdaļas — attēls, kas man bija prātā jau kopš 2015. gada, kad redzēju Elia Locardi versiju par to pašu skatu. No Berlīnes ceļš uz turieni ir garš un neērts, tāpēc man nācās izmantot Jaungada apvedceļu caur Podgoricu, lai beidzot tur nokļūtu.
Vecpilsētā ir trīs vārti: Jūras vārti (galvenā ieeja, uzcelta 1555. gadā Venēcijas valdīšanas laikā), Ziemeļu vārti un lielākie Dienvidu vārti. Ziemeļu vārti tika uzcelti 16. gadsimtā, lai pieminētu Kotoras uzvaru pār osmaņu admirāli Hajreddinam Barbarossu, un tie ir saglabājušies pārsteidzoši labi. Gar sienu blakus tiem joprojām plūst grāvis ar tirkīza krāsas ūdeni.
Es nofotografēju upes puses vārtus pirmajos rīta gaismas staros no ielejas zem Svētā Jāņa kalna, pusstundu pirms saullēkta. Šo vietu izvēlējos, jo no turienes paveras skaidrs skats uz Kotoras cietoksni uz nogāzes virs vārtiem. Pēc fotogrāfijas uzņemšanas Daria un es uzkāpām uz paša mūra un apgājām visu apkārtni, kas ir tā Kotoras daļa, ko lielākā daļa apmeklētāju izlaiž.
Otrs Jaungada kadrs tika uzņemts tieši pie Jūras vārtiem, kur svētku apgaismojums vēl bija ieslēgts un ielas bija tukšas. Jūras vārti Jaungada rītā rada klusāku iespaidu nekā kāpšana uz cietoksni, taču tieši šis skats vislabāk atspoguļo, kāpēc ziemas ceļojums uz Kotoru ir tik atšķirīgs no vasaras ceļojuma.
Svētā Trifona katedrāle Kotorā
Svētā Trifona katedrāle tika iesvētīta 1166. gadā. Senākā baznīca tajā pašā vietā glabāja svētā pīšļus jau kopš 10. gadsimta, un vietējie iedzīvotāji joprojām uzskata Trifonu par Kotoras aizbildni un aizstāvi. Pašreizējā romānikas stila fasāde un divi torņi ir ēkas trešā vai ceturtā versija, jo gadsimtu gaitā katedrāle ir vairākkārt cietusi zemestrīcēs.
Mēs ieradāmies pie baznīcas pāris dienas pēc Jaunā gada, tāpēc, kad es uzņēmu šo kadru, apkārtējās ēkās joprojām bija izkārti svētku apgaismojumi. Laukums pie katedrāles ir bruģēts ar gaiša marmora akmeņiem, un pirmajos rīta gaismas staros tie atspoguļo pietiekami daudz gaismas, lai varētu skaidri lasīt pat pirms saules pilnīgas uzlecošanas. Man nebija laika uzkāpt katedrāles tornī, par ko tagad nožēloju. Nākamajā vizītē.
Kotoras cietoksnis Melnkalnē
Cietokšņa komplekss uz Svētā Jāņa kalna ir tas, kāpēc šeit ierodas lielākā daļa fotogrāfu. Torņi, vaļņi un San Giovanni pils kalna virsotnē kopā veido vienu no vislabāk saglabātajām viduslaiku aizsardzības sistēmām Adrijas jūras reģionā. Šī vieta ir apdzīvota jau kopš ilīriešu laikiem, imperators Justiniāns I 6. gadsimtā atjaunoja nocietinājumus, bet venēcieši tos paplašināja vēlajos viduslaikos.
Kāpšana ir aptuveni 1300 pakāpienu augstumā līdz apmēram 1200 metriem virs līča. Daļa no ceļa ir daļēji iznīcināta, drošības sienas vietām ir nogruvušas, un 1979. gada zemestrīce atstāja bojājumus, kas joprojām ir redzami ceļā uz augšu. Ceļā uz augšu es ievēroju dienasgaismas kompozīciju, ko veidoja drupu vaļņi, kuri kļuva par savu pašu rāmi: akmens, debesis un līcis, kas pazūd pa labi.
Divās dienās es uzkāpu divreiz – vienreiz, lai nofotografētu dienasgaismas kompozīciju, un otreiz, lai sagaidītu zilo stundu. Otrajā kāpienā Daria skrēja augšā un lejā pa augšējo kāpņu posmu, lai sasildītos, kamēr es turēju pozīciju ar kameru. Bija janvāris, un vējš no līča pārgriež jebko, ko esi paņēmis līdzi no Berlīnes ziemas.
Kompleksa galveno kadru es uzņēmu no ielejas ar teleobjektīvu — San Džovanni pili no apakšas, gaidot, kad vēlās saules stari apgaismos augšējos torņus. Mūsu vizītes pirmajā pēcpusdienā, kad no līča peldēja zemu slīdoši lietus mākoņi, es iemūžināju šo pašu motīvu citādāk: pili mākoņu apklātu, augšējie vaļņi gandrīz pazuduši miglā.
Kotoras līcis naktī Melnkalnē
Attēls, ko es centos iemūžināt no augšas, bija līcis zilo stundu laikā. Kad otrajā vakarā saule norietēja, man tas izdevās. Gadiem vēlāk, pārskatot fotogrāfijas ceļā mājup, es atklāju vienu kadru no tā paša skatu punkta, kuru toreiz nebiju apstrādājis, kurā debesis pilnībā izgaismoja pēdējie saules stari. Tieši šī fotogrāfija ir redzama šī ceļveža sākumā.
Nakts versija ir pilnīgi atšķirīga. Apgaismotā krasta līnija pēc tumsas iestāšanās izskatās gandrīz tāpat kā dienasgaismas panorāma, izņemot to, ka līča ģeometrija tagad ir izgaismota ar laternām gar ūdens līniju. Tas pats skatu punkts, četras stundas gaidīšanas, pilnīgi atšķirīgs fotoattēls.
Podgorica
Podgorica ir mazākā Eiropas galvaspilsēta, kādu esam apmeklējuši. Pilsētas aglomerācijā dzīvo aptuveni 150 000 iedzīvotāju, un pēc apmēriem tā vairāk atgādina Vācijas reģionālo apgabala centru nekā Eiropas galvaspilsētu. Ieleja ir ieskaujama ar Melnkalnes kalnu tumšo siluetu, kas redzams gandrīz katrā plašākā pilsētas panorāmas kadrā, ieskaitot modernistisko pilsētas skatu no augšas, ko es iemūžināju otrajā pēcpusdienā.
Tas, kas mums palika atmiņā par Podgoricu, bija cilvēki. Divās ceļojuma dienās draugs mums atgādināja par 2013. gada notikumu: apmēram 40 kilometrus no pilsētas avarēja rumāņu autobuss, un vietējās slimnīcās ieradās tik daudz iedzīvotāju, lai ziedotu asinis, ka ārstiem nācās lūgt cilvēkiem vairs neierasties. Kopš tā laika, salīdzinot to, kā svešinieki pret mums izturas citās valstīs, Daria un es esam izmantojuši frāzi „tas ir kā Melnkalnē” kā saīsinājumu šādai sirsnībai.
Kristus Augšāmcelšanās katedrāle
Kristus Augšāmcelšanās katedrāle (Saborni Hram Hristovog Vaskrsenja) ir ievērojamākā reliģiskā celtne Podgoricā. Ārējais izskats ir pietiekami tuvu bizantiešu stilam, tāpēc no pirmā acu uzmetiena es pieņēmu, ka tai ir vismaz gadsimts, iespējams, tā ir celta vienlaikus ar Svētā Trifona baznīcu Kotorā. Būvniecība faktiski sākās 1993. gadā un tika pabeigta 2013. gadā.
Kristus Augšāmcelšanās katedrāles iekšpusē ēka atklāj savu patieso seju. Freskas no pirmā acu uzmetiena izskatās kā standarta augstā bizantiešu stila darbi, līdz sāk izlasīt attēlos redzamos tēlus. Vienā no sienas gleznojumiem attēloti Marks, Engels un Tito ellē. Kad šis sīkums tiek pamanīts, pārējā ikonogrāfija iegūst jaunu nozīmi: tā ir 21. gadsimta baznīca, kas runā par Melnkalnes nesenāko vēsturi, tērpusies viduslaiku drānās. Klātienē tas rada satraucošu iespaidu, kas, manuprāt, ir arī mērķis.
Tūkstošgades tilts Melnkalnē
Vantsvārstu tilts pār Moracu ir Podgoricas silueta mūsdienu simbols. Šis gājēju un autotransporta tilts, kas pazīstams kā Tūkstošgades tilts, tika atklāts 2005. gadā un joprojām ir visbiežāk fotografētais mūsdienu arhitektūras objekts pilsētā. Vantsvārsti ir gaiši pelēki, balsti — balti, un uz tumšo kalnu fona viss tilts izskatās kā skaidra grafiska līnija.
Es to iemūžināju no upes krasta ar pilsētas centru fonā. Fotogrāfija vairāk izskatās kā ainava nekā pilsētas skats, jo Podgoricas siluets ir zems: kalni aizņem lielāko daļu kadra augšējās puses. Kontrasts attēlā ir pats galvenais objekts. Komunisma laikmeta torņi vienā pusē, moderni dzīvojamie bloki otrā pusē, un 21. gadsimta tilts starp tiem. Tas ir viskonkrētākais pilsētas kopsavilkums, ko man izdevās ietvert vienā kadrā.
Vladimira Vysockija piemineklis
Upes krastā netālu no tilta stāv krūšutēls, kas veltīts 1980. gadā mirušajam krievu dzejniekam, dziedātājam un aktierim Vladimiram Vysockim. Vysockis nekad nav dzīvojis Melnkalnē, taču viņš par šo valsti sarakstīja slavenu rindu: „Es šajā dzīvē nožēloju, ka man nav divu sakņu, un es nevaru nosaukt Melnkalni par savu otro dzimteni.“ Podgoricā pilsētas robežās ir ļoti maz pieminekļu. Tas, ka viens no tiem ir veltīts krievu valodā rakstošam dzejniekam, liecina par to, cik nopietni montenegrieši uztvēra šo godu.
Kompozīcija ir tikpat tieša kā tās nozīme. Bronzas skulptūra uz dzeltena fona upes krasta parkā, aiz tās redzami Millennium tilta balti pīlāri. Es to nofotografēju saulainā decembra beigās pēcpusdienā.
Pulksteņa tornis (Sahat Kula) Podgoricā
17. gadsimta osmaņu pulksteņa tornis, ko montenegriešu valodā sauc par „Sahat Kula“, ir cēlies no osmaņu laikmeta un ir viena no senākajām saglabājušajām celtnēm pilsētā. Tornis tagad ir likumīgi aizsargāts kā kultūras piemineklis. 19. gadsimta beigās torņa virsotnē tika uzstādīts krusts, lai atzīmētu pilsētas pāreju no osmaņu uz kristiešu Melnkalnes valdīšanu, lai gan no leņķa, no kā es fotografēju, man to neizdevās ietilpināt kadrā.
Kas mani pārsteidza Podgoricas vecpilsētā, bija tas, cik dzīvojama tā bija. Izgājot no torņa, pilsētas kvartāli ātri pāriet zemās mājās un šaurās ieliņās. Tieši aiz torņa atrodas restorāns Pod Volat, kas kļuva par mūsu ierasto pusdienu vietu. Dāsni Melnkalnes gaļas ēdieni, saprātīgas cenas, bez liekas izlikšanās. Vērts apmeklēt, ja ēdat gaļu.
Neliels pārgājiens no centra ved uz Goricas kalnu (melnkalniešu valodā vārds „Gorica“ nozīmē „mazais kalns“, bet „Podgorica“ — „zem mazā kalna“, no kā arī cēlies galvaspilsētas nosaukums). Kalna virsotnē virs Podgoricas atrodas neliela pareizticīgo kapela – Svētā Jēkaba baznīca, kas ir vecākā baznīca pilsētā un ko lielākā daļa avotu datē ar 9.–11. gadsimtu. Mūsu apmeklējuma laikā baznīca bija slēgta, tāpēc mēs pastaigājāmies pa apkārtējo kapsētu. Kapakmeņi ir tik ļoti izbalējuši, ka uzraksti uz tiem ir daļēji nesalasāmi.
Kādi jautājumi šajā rokasgrāmatā netiek aplūkoti
Melnkalne ir neliela valsts (aptuveni pusi no Beļģijas teritorijas), taču tajā ir daudz lielāka ainavu dažādība, nekā varētu domāt, ņemot vērā tās izmērus, un lielākā daļa no tām šajā ceļvedī nav iekļauta. Mēs nefotografējām Durmitora nacionālo parku ziemeļos, Taras kanjonu (pēc dažiem rādītājiem dziļāko Eiropā), Lovčēnu virs Kotoras, kā arī piekrastes pilsētas uz dienvidiem no līča: Budvu, Sveti Stefanu, Ulcinju un Skadaras ezera reģionu. Mēs arī izlaidām citas UNESCO apdzīvotās vietas ap pašu Kotoras līci: Perastu, Prčanju, Risanu, Tivatu, Herceg Novi.
Ceļojums ilga četras dienas. Šī valsts ir pelnījusi trīs nedēļas. Šeit jums ir sniegts padziļināts ieskats divās pilsētās, nevis pilnīgs pārskats. Kad mēs atgriezīsimies, sāksim ar reģioniem, kas šeit nav iekļauti.
Kad apmeklēt Melnkalni
Krasts ir Vidusjūras tipa, un augusts ir karstākais un visapmeklētākais mēnesis. Mēs šeit viesojāmies decembra beigās un janvāra sākumā un secinājām, ka tas ir gandrīz ideāls laiks fotografēšanai: tukšas ielas Kotorā, joprojām izgaismotas svētku apgaismojums un tāda zema ziemas saule, kas izceļ akmens fasādes. Ziemas mīnuss ir tas, ka daži Kotoras cietokšņa takas augšējie posmi var būt slideni, un kāpšana prasa lielāku piesardzību.
Maijs, jūnijs un septembris ir vislabākie starpsezonas mēneši. Līcis ir pietiekami silts, lai peldētos, iekšzemes kalni ir pieejami, un Kotorā vēl nav ieradušies vasaras vidus kruīza kuģu tūristu pūļi. Jūlijā un augustā piekrastē ir daudz cilvēku. Savukārt kalnu iekšzemes teritorija šajā laikā ir vispiemērotākā apmeklēšanai.
Ēdiens un dzērieni Melnkalnē
Melnkalnes virtuve apvieno Balkānu un Vidusjūras tradīcijas. Piekrastē varat gaidīt uz grila ceptu zivi, astoņkāji, Njeguši prosciutto (kūpinātu šķiņķi, kas nogatavināts tāda paša nosaukuma kalnu ciematā) un smagu vietējo sieru. Iekšzemē, Podgoricā, ēdienkartēs dominē uz grila ceptas gaļas ēdieni, ćevapi, pljeskavica un sautējumi, piemēram, japrak. Pod Volat aiz Pulksteņa torņa ir Podgoricas gaļas restorāns, uz kuru mēs atgriezāmies atkal un atkal.
Dzērienu ziņā šī valsts ražo labu sarkano vīnu no vietējās Vranac vīnogu šķirnes, un rakija (vietējie to sauc par loza) ir pieejama visur. Valūta ir eiro, lai gan Melnkalne nav eirozonā vai ES, kas atvieglo ceļošanu no jebkuras citas Eiropas vietas.
Bieži uzdotie jautājumi
Kāds ir labākais laiks gadā, lai apmeklētu Melnkalni?
Maijs, jūnijs un septembris piedāvā vislabāko līdzsvaru starp siltu laiku, pieejamām kalnu takām un joprojām ērti pārvietojamu Kotoru. Jūlijs un augusts piekrastē ir karsti un pārpildīti, īpaši tad, kad ostā piestāj kruīza kuģi. Decembra beigās un janvāra sākumā Kotorā valda miers, un tas ir piemērots laiks fotografēšanai, lai gan daži augšējie cietokšņa celiņi ziemā ir slideni.
Cik dienu ir nepieciešams pavadīt Melnkalnē?
Četras dienas ir pietiekami, lai mierīgā tempā apmeklētu Kotoru un Podgoricu, katrai pilsētai veltot pa divām dienām. Septiņas līdz desmit dienas ļaus jums apmeklēt arī Durmitoras nacionālo parku, Lovčenu un dienvidu piekrasti ap Sveti Stefanu un Budvu. Divas nedēļas ir vairāk nekā pietiekami: šī valsts nelielā teritorijā piedāvā daudzveidīgāku ainavu, nekā liecina karte.
Vai Melnkalne ir Eiropas Savienības dalībvalsts?
Nē. Melnkalne ir ES kandidātvalsts, ar kuru notiek sarunas, taču pašlaik tā nav dalībvalsts. Valsts faktiski izmanto eiro kā savu valūtu, kas atvieglo ceļošanu no pārējās Eiropas. Robežkontrole joprojām tiek veikta, šķērsojot robežu no Horvātijas vai Bosnijas un Hercegovinas.
Kā nokļūt no Podgoricas uz Kotoru?
Ar automašīnu brauciens pa E80 ceļu pāri kalniem ilgst aptuveni 90 minūtes, un, braucot lejup uz līci, paveras brīnišķīgi skati. Ar autobusu šis pats maršruts aizņem aptuveni divas stundas, un autobusi no Podgoricas centrālās autoostas kursē bieži. Tieša vilciena satiksme nav pieejama. Mēs veicām šo braucienu Jaungada ceļojuma laikā un konstatējām, ka ceļš ziemā ir brīvs.
Vai Kotora līcis patiešām ir fjords?
Ģeoloģiski nē. Līcis ir zemūdens upes kanjons (ria), nevis ledus laikmeta fjords. Vizuālais iespaids, ko rada stāvas kalnu sienas, kas krīt dziļā ūdenī, tomēr pietiekami līdzinās Norvēģijas fjordam, tāpēc šī salīdzinājuma ir iesakņojies tūrisma reklāmās. Kotora līcis un tā apkārtne kopš 1979. gada ir iekļauti UNESCO sarakstā.
Vai kāpšana uz Kotoras cietoksni ir grūta?
Jā, grūtāks, nekā liecina fotogrāfijas. Ceļš sastāv no aptuveni 1300 pakāpieniem, kas ved līdz aptuveni 1200 metru augstumam virs līča. Daži posmi ir daļēji bojāti, drošības sienas vietām ir nogruvušas, un virsma ir nelīdzena. Uzvelciet piemērotus apavus, paņemiet līdzi ūdeni un sāciet ceļu agri, lai izvairītos gan no karstuma, gan no pūļiem. Skats no augšas attaisno kāpšanu jebkurā gadalaikā.
Vai Podgorica ir apmeklēšanas vērta fotogrāfam?
Podgorica ir neliela pilsēta, un pietiek ar divām dienām, nevis piecām. Galvenās fotogrāfijas ir Kristus Augšāmcelšanās katedrāle (mūsdienīgā bizantiešu stilā, ar pārsteidzošām freskām iekšpusē), Tūkstošgades tilts pār Moračas upi un Pulksteņa tornis vecpilsētā. Pilsētas galvenā vērtība ir tas, ko nevar redzēt fotogrāfijās, proti, cik viesmīlīgi ir tās iedzīvotāji.
Kāda valūta tiek lietota Melnkalnē?
Eiro, lai gan Melnkalne nav Eiropas Savienības vai oficiālās eirozonas dalībvalsts. Valsts 1999. gadā pieņēma Vācijas marku un 2002. gadā kopā ar oficiālajām eirozonas dalībvalstīm pārcēlās uz eiro. Kartes plaši pieņem Kotorā un Podgoricas centrā; mazākos ciematos un kalnu pārejās noderīgāka ir skaidrā nauda.
