Mēs ieraudzījām šo „ziloņveidīgo klinti”, kad atgriezāmies no Berlengas salas uz Peniches pilsētu Portugālē. Lai gan mēs ar ātrgaitas laivu braucām ar apdullinošu ātrumu (gandrīz lidojot pāri Atlantijas viļņiem), laivas kapteinis pie šīs klinšu veidojuma samazināja ātrumu un ļāva Nikam iemūžināt Berlengas ziloņveidīgo klinti saulrieta laikā.
Berlengas salas atrodas aptuveni 10 kilometrus no Peniches Portugāles Rietumu reģionā. Tomēr, lai gan viss arhipelāgs sastāv no 3 salām un kopējā platība ir aptuveni 985 hektāri, tūristi var apmeklēt tikai Grande Berlengas salu. Grande Berlengas sala ir 1,5 kilometrus gara un 0,8 kilometrus plata. Tā kā salas platība ir tik neliela, uz salu vienā dienā drīkst ierasties ne vairāk kā 350 tūristu. Pārējās divas saliņas – Estelas un Farilhões-Forcados – ir pieejamas tikai zinātniekiem, kuri pēta Berlengas arhipelāga floru un putnus.
2011. gada jūnijā UNESCO programmas „Cilvēks un biosfēra” Koordinācijas padome iekļāva Berlengas arhipelāgu Pasaules biosfēras rezervātu tīklā. Mēs nevarējām iebilst pret šo lēmumu. Daba Berlengās ir apburoša, taču tā vienlaikus atgādina par to, cik lielā mērā cilvēki šeit ir atkarīgi no dabas spēkiem. Tās dienas saulrietā jūra pie Ziloņberlengas bija mierīga. Tomēr faktiski neviena no salām nav pastāvīgi apdzīvota. Mūsdienās dažkārt vienīgie cilvēki Grande Berlengas salā ir bākas operatori, kuri strādā nedēļas maiņās. Jau 16. gadsimtā mūki, kas dzīvoja Berlengas cietoksnī, pameta salu. Un pirāti nebija vienīgais iemesls tam. Sliktie laika apstākļi un attālums no sauszemes padarīja dzīvošanu uz salas gandrīz neiespējamu.
