Ja jūs kādreiz esat bijuši Portugālē, jūs droši vien ļoti labi pazīstat „azulejo“. Tās ir krāsainas flīzes, ko izmanto ēku, pilu, baznīcu, skolu utt. apdarei. Parasti tām ir dažādas formas un toņi. Tāpēc mums bija liels pārsteigums uzzināt, ka patiesībā azulejo galvenais mērķis bija praktisks, nevis dekoratīvs.
Azulejo
Vārds „Azulejo” cēlies no arābu valodas un būtībā nozīmē „pulēti akmeņi”. Šos akmeņus izmantoja ēku apšūšanai, lai tie regulētu temperatūru iekštelpās vasaras un ziemas mēnešos. Azulejo iedvesmojās no bizantiešu un romiešu mozaīkām, kurās bija jūtama persiešu ietekme, ko raksturoja līkumi un ziedu motīvi. Azulejo bija populāri galvenokārt Itālijā (Ligūrija), Spānijā un Portugālē. Vēlāk tie „izplatījās” uz Spānijas un Portugāles kolonijām. Azulejo ražošanas zelta laikmets bija 18. gadsimtā, kad sākās masveida ražošana, lai apmierinātu pieprasījumu no Portugāles kolonijas – Brazīlijas.
Mūsdienās Portugāle ir īpaši pazīstama ar savām alvas glazūras keramikas flīzēm. Tās klāj ne tikai vēsturiskās ēkas, bet arī mūsdienu mājas, restorānus un bārus utt. Lisabonas centrā jūs atradīsiet daudzus ražotājus, kuri joprojām rada Azulejo. Un, neskaitot ziedu un figurālos rakstus, jūs joprojām varat redzēt daudzas Azulejo kompozīcijas, kas attēlo Portugāles vēsturi vai vienkārši idilliskas dzīves ainas.
Kādreiz, dodoties pārgājienā no Lisabonas uz Kaskaisu, mēs redzējām skaistu mozaīku. Chafariz de Paço de Arcos – “Paço de Arcos vecais strūklakas” bija tieši mūsu iecienītākais azulejo stils. Tajā bija zilas un baltas gleznas, kas perfekti saderēja ar saulainās Lisabonas zilo debesi.
