Portugāle

Portugāle aizņem Ibērijas pussalas rietumu daļu, aptuveni 900 kilometrus garu Atlantijas okeāna piekrasti, kas stiepjas no Minho līdz Algarvei, kā arī okeāna vidū esošās salas — Madeiru un Azoru salas. Lisabona atrodas upes Težu grīvas centrā, Porto – ziemeļos pie upes Douro, un starp tām šī valsts mazākā teritorijā, nekā lielākā daļa cilvēku gaida, ietilpst upju ielejas, nocietinātas pilsētas, korķa līdzenumi un daži no lielākajiem sērfošanai piemērotajiem viļņiem uz Zemes. Es dzīvoju Lisabonā kopš 2020. gada, un pēc gadiem, kad esmu to fotografējis visos gadalaikos, šī ir valsts, ko es pazīstu vislabāk.

Lisabona

Lisabona ir uzcelta uz septiņiem kalniem virs Težu upes, un galvenais ir tieši kāpšana. Funikulieri „Bica” jau kopš 19. gadsimta ved cilvēkus augšup pa 245 metru garo nogāzi; tā dzelteno vagoniņu ierāmē Pombalīna stila centra pastellkrāsainās mājas, bet ielas galā redzama turkīza krāsas upe. Alfamas labirintā – vecākajā rajonā un vienīgajā, kas 1755. gada zemestrīci pārdzīvoja gandrīz neskarts – tramvaji joprojām spiežas cauri ielām, kas ir tik šauras, ka, tiem braucot garām, nākas piespiesties pie sienas.

Pilsēta atalgo par augstumu. No Sanžoržas pils vaļņiem paveras skats uz visu terakotas krāsu izpletumu — romiešu laikmeta kalna virsotni virs mūsdienu galvaspilsētas. Lejup pie upes Belēmā Jerónimos klosteris lepojas ar manuelīna stila akmens darbiem, ko Portugāle izgudroja savas jūras varenības uzplaukuma laikā, un Atklājumu piemineklis joprojām vērsts pret ūdeni, no kura izbrauca karavelas.

Fotografēšana Portugālē

Darbs, ar ko es šeit lepojos visvairāk, tika plānots līdz pat metram. 2025. gada martā es vairākas nedēļas pavadīju programmā PhotoPills, precīzi pielāgojot koordinātas, lai iemūžinātu pilnmēness uzlecošanu tieši aiz Belēmas torņa, uzņemot attēlu no 6,6 kilometru attāluma ar 560 mm objektīvu, lai mēness disks izskatītos milzīgs un sarkans blakus 16. gadsimta tornim, kas reiz sargāja Portugāles jūras kartes. Mākoņi aizsedza pirmo mēness parādīšanos. Zvejnieks iesaucās, ka tas atgriežas, un otrajā parādīšanās brīdī man izdevās iemūžināt kadru, kurā kopā redzams mēness, tornis un tilts.

Šādas kompozīcijas ir kļuvis par ieradumu. Es pievienojos „PhotoPills World Meetup” pasākumam pie Costa da Caparica krasta, lai saulrietu ierāmētu aiz Farol do Bugio bākas, saules rietēšanas laikā ik pēc kadra pārvietojot statīvu par desmit metriem. 2020. gada karantīnas laikā, kad nevarēju doties tālu, no sava balkona Ajudā iemūžināju supermēnesi, kas sakrita ar 25 de Abril tiltu. Dzīvošana šeit ir priekšrocība: es varu gaidīt to debesi, ko Portugāle dāvā tikai pareizajā vakarā.

Lisabonas krastmala

Taguas krastā Lisabona visvairāk atgādina kādu citu vietu, tomēr paliekot pilnīgi pati par sevi. 25. aprīļa tilts no pirmā acu uzmetiena atgādina Sanfrancisko, un tam ir pamatots iemesls: to uzcēla „American Bridge Company” — tas pats uzņēmums, kas uzcēla Sanfrancisko–Oklendas līča tiltu. Aiz tilta, Almādā, stāv Cristo Rei statuja, kas tika pasūtīta pēc tam, kad kāds kardināls atgriezās no Riodežaneiro, un kuras rokas ir atvērtas pilsētas virzienā.

Tālāk uz rietumiem MAAT muzejs līkumo gar upes krastu kā zems vilnis, un tā flīzētā fasāde atspoguļo sauli tieši tajā brīdī, kad tā lec aiz tilta. Iekšzemē pati flīžu tradīcija aptver pusi pilsētas: zili-baltie azulejo sākotnēji bija praktisks veids, kā regulēt ēkas temperatūru, un kļuva par Portugāles raksturīgo apdari. Lai iepazītu citādu Lisabonu, Alcântarā esošā „LX Factory” ir pārvērtusi pamestu rūpniecības kompleksu par grāmatnīcu, restorānu un veikalu, kurā pārdod sardīņu konservus ar uzspiestu jūsu dzimšanas gadu.

Sintra un Cabo da Roca

Pusstundas brauciena attālumā no Lisabonas, Serra de Sintra kalnos mitrajā Atlantijas gaisā izaug mežs un virkne pilīm. Penas pils ir visuzkrītošākā — 19. gadsimta romantisma fantāzija sarkanā un dzeltenā krāsā, ko vācu arhitekts uzcēla uz kalna virsotnes virs pilsētas. Lejup, Quinta da Regaleira dārzos, atrodas „Ievadīšanas akas” – apgriezts 27 metrus augsts tornis, kurā var nokāpt pa spirālveida kāpnēm, un tā platformas ir izkārtotas tā, lai atgādinātu Dantes un taro rituālus.

Kalnu grēda stiepjas līdz okeānam un pēkšņi beidzas. Kabo da Roka ir kontinentālās Eiropas rietumu galējais punkts — simt metru augstas klintis ar bāku un viļņiem, kas laužas tālu zemāk. Tieši uz ziemeļiem Praia da Ursa ir rietumu galējā pludmale, kurā var nokļūt tikai pa stāvu, grūti pārvaramu taku, un katrs uzmanīgs solis ir tā vērts. Nedaudz uz dienvidiem atrodas klintsmalas ciemats Azenhas do Mar, ko fotogrāfi joprojām lielākoties atstāj novārtā.

Kaskaisa

Kaskaisa ir vieta, kur Lisabonas iedzīvotāji dodas uz jūru — bijusī zvejnieku pilsētiņa, kas pārvērtusies par kūrortu Estorilas krasta rietumu galā. Kādu gadu mēs no Belēmas gar Težu upi nogājām visus vairāk nekā 20 kilometrus, lai nokļūtu šeit, saules apdeguši un pilnīgi izsmelti, taču joprojām nespējām atturēties no kāpšanas uz zvaigžņveida Forte de Santo António da Barra – 16. gadsimta cietoksni, kas vēlāk kalpoja par Salazara vasaras rezidenci un apmeklētājiem tika atvērta tikai 2018. gadā.

Pati pilsēta ir kompakta un viegli pārskatāma. Praça 5 de Outubro, kas nosaukta par godu 1910. gada revolūcijai, kura izbeidza monarhiju, ir pilsētas centrs, kur vecā rātsnama ēka un cietoksnis atrodas minūtes gājiena attālumā no smilšu pludmales. Paslēpta zem promenādes, Praia da Rainha ir mazākā pludmale Kaskaisā — 50 metrus gara līcīte, ko ieskauj kaļķakmens klintis, un kura karalienei Amēlijai patika tik ļoti, ka viņa to pasludināja par savu.

Setubālas pussala

Uz dienvidiem pāri Težu upei esošā Setubala ir mūsu ierastā atpūtas vieta, kurp dodamies, lai aizbēgtu no pilsētas, un vislabāk tur ir zema sezona. Tróias pussalā ir visbaltajākais smilšu pludmales un visdzidrākais turkīza krāsas ūdens Lisabonas apkārtnē, un ziemā tā pilnībā iztukšojas, kas ir vienīgais veids, kā mums tur patīk. Aiz tās Serra da Arrábida zaļie pauguri stiepjas tieši jūrā. Decembra rītā mēs apstājāmies ar automašīnu netālu no Azeitão, kad Arrábida vīna dārzi atklājās kaili un sala skarti — šis reģions, kura Moscatel un daudzslāņainie sarkanvīni ir starp mūsu iecienītākajiem visā valstī.

Sado upes grīva piešķir savu īpašo noskaņu. Carrasqueira pāļu piestātne netālu no Comportas ir koka pāļu rinda, ko 1950. gados uzcēla zvejnieki un kas joprojām tiek izmantota ikdienā; vislabāk to baudīt saulrieta laikā, kad Tróia mirdz pāri ūdenim. Augšup pa upi esošajā Alcácer do Sal apdzīvotība pastāv jau kopš neolīta laikmeta, un romiešu laikos šeit kā Salacia tika tirgots sāls; tagad uz kalna virsotnes esošā pils ir pārvērsta par pousadu, no kuras paveras skats uz Sado upes līkumu.

Évora un Alentejo

Attālinoties no krasta, Alentejo reģions liek visam ritēt lēnāk: korķozoli, kvieši, baltkalkotas pilsētiņas un garas, tukšas ceļmalas. Évora ir šī reģiona vēsturiskais centrs — UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļauta pilsēta, kurā romiešu, mauru un viduslaiku kultūras slāņi pārklājas viens ar otru. Tās slavenākā telpa ir Kaulu kapela, ko 17. gadsimtā uzcēla franciskāņi, izmantojot apmēram piecu tūkstošu pilsētnieku pīšļus; uzraksts virs durvīm tulkojams kā „labāka ir nāves diena nekā dzimšanas diena”. Ja gids to labi izstāsta, kapela šķiet ne tik daudz kā brīdinājums, cik drīzāk kā apsvērums par dzīves īslaicīgumu.

Algarve

Portugāles dienvidu piekraste ir tā vieta, kādu lielākā daļa eiropiešu iedomājas, domājot par šo valsti: okera krāsas klintis, jūras alas un garas pludmales. Visvairāk tā izceļas tieši ziemā. Mēs fotografējām zvejnieku ciematu Ferragudo pie Arades upes naktī Ziemassvētku laikā, kad tūristi jau bija aizbraukuši, bet plkst. 6 no rīta zvejnieki vēl bija pie darba, un uzņēma Carvoeiro panorāmu Jaungada dienā, kad gaisa temperatūra sasniedza 18 grādus.

Ziemas gaisma piestāv visai krastam. Albufeira, kuras iedzīvotāju skaits vasaras sezonas augstākajā punktā pieaug no aptuveni 14 000 līdz vairākiem simtiem tūkstošu, saulrieta brīdī, kad sezona beidzas, atdod savas pludmales atpakaļ, un baltajai pilsētai spīd virs tukšas krasta līnijas. Rietumos, Lagosas virzienā, Forte da Ponta da Bandeira sargā ostu, no kuras izbrauca pirmie atklājumu laikmeta kuģi, un gandrīz pilnmēness tajā vakarā apgaismoja stūrus, kurus nevarēja sasniegt zemu stāvošā saule.

Leirija, Batalha un Óbidos

Portugāles centrālajā daļā uz ziemeļiem no Lisabonas ir daudz piļu un klosteru, un lielākajā daļā šīs teritorijas valda miers. Leirijas pils ir šīs teritorijas galvenais objekts — deviņus gadsimtus veca cietokšņa, ko uzcēla Doms Afonso Henriques, Portugāles pirmais karalis, un kas no viena paša kalna raugās pār pilsētu. Es to iemūžināju apgaismojumā, ko man nācās veidot divos posmos – viens kadrs, lai uz sienām būtu redzama saule, un otrs, pusstundu vēlāk, lai iemūžinātu virs tām izveidojušos mākoni, pēc tam abus kadrus apvienojot.

Nelielā attālumā ar automašīnu atrodas Bataljas klosteris — visekstravagantākais vēlās gotikas paraugs, kura celtniecība tika uzsākta 1386. gadā kā pateicība par uzvaru pie Aljubarrotas un turpinājās septiņu karalu valdīšanas laikā, līdz beidzot tika pabeigta. Mēs tur ieradāmies vēlu rudens pēcpusdienā — pārāk vēlu, lai apskatītu iekšpusi, bet tieši laikā, lai redzētu, kā debesis virs krāšņajiem akmens darbiem kļūst violetas. Óbidos pilsēta ar mūriem un viduslaiku vaļņiem atrodas pietiekami tuvu, lai to varētu iekļaut tajā pašā dienā.

Sudraba krasts

Ziemeļos no galvaspilsētas Atlantijas okeāns kļūst nežēlīgs, un viena pilsēta ir kļuvusi slavena tieši šī iemesla dēļ. Praia do Norte Nazarē atrodas virs zemūdens kanjona, kas Atlantijas viļņus koncentrē, veidojot vienus no lielākajiem sērfojamiem viļņiem pasaulē, tādējādi no oktobra līdz martam piesaistot lielviļņu sērfotājus. No bākas platformas uz zemesraga var vērot, kā viļņi uzkrājas un saduras ar klintīm — tas ir iespaidīgs skats pat dienā, kad viļņu augstums sasniedz tikai sešus metrus.

Tālāk jūrā, uz Berlengas salām, atrodas São João Baptista cietoksnis, kurp var nokļūt ar laivu no Peniches, un, tāpat kā pārējā šīs piekrastes daļa, to vislabāk fotografēt ziemā, kad cilvēku pūļi izretinās un okeāns ļauj šķērsot jūru. Iekšzemē, Aveiro, ko bieži dēvē par Portugāles Venēciju, krāsotās „moliceiro” laivas kursē pa kanālu tīklu gar jūgendstila fasādēm, bet Costa Nova svītrainās mājas atrodas pavisam netālu uz kāpas. Šī ir pilsēta, kas patiešām ir vērta apmeklējuma, lai gan lielākā daļa ceļojumu maršrutu to izlaiž.

Koimbra un Serra da Estrela

Starp piekrasti un Spānijas robežu centrālajā Portugālē paceļas kalni, kurus sasniedz tikai nedaudzi apmeklētāji. Koimbra bija galvaspilsēta no 1131. līdz 1255. gadam, taču to, kas paceļas virs pilsētas, nav pils — tā ir universitāte uz kalna virs Mondego upes, kas dibināta 1290. gadā un darbojas joprojām, un ir vecākā šāda veida iestāde portugāļu valodas pasaulē. Netālu atrodas Busako pils dārzi — neomanuelīna stila pils, kas pārveidota par viesnīcu, — ar sūnu apaugušām pergolām un klusiem celiņiem, kurus es kādu februāra rītu nofotografēju saullēktā. Augstāk Serra do Açor kalnos šīsta ciemats Piódão ar savām pelēkajām akmens mājām kā amfiteātris izkārtojas kalna nogāzē.

Pat pēc gadiem, ko esmu pavadījis šeit, Portugāle joprojām mani pārsteidz, un iemesls tam ir Serra da Estrela. Virs Manteigas pilsētas devos meklēt rudens krāsas, bet tā vietā atklāju grupu ar sūnu apaugušu akmens mājiņu, kuras pamazām atkal pārņem mežs. Tajā pašā ceļojumā es apmeklēju Poço do Inferno ūdenskritumu — kalnos esošu aizu ar ūdenskritumu virkni — un devos pa Rota das Faias taku, dižskābaržu taku, kas katru oktobri pārvēršas par zelta koridoru.

Porto un Douro

Sešas nedēļas pēc mūsu pirmās ilgās uzturēšanās Portugālē draugi nepārtraukti uzdeva vienu un to pašu jautājumu: Porto vai Lisabona? Ziemeļiem ir spēcīgi argumenti. Porto ir celta no granīta, nevis pasteļtoņos, tā ir monumentāla, kamēr Lisabona ir rotaļīga, un Palácio das Cardosas uz Avenida dos Aliados, kas tagad ir kļuvis par „InterContinental” viesnīcu, atspoguļo pilsētas nopietnāko un grandiozāko pusi.

Upe ir galvenā atrakcija. Divstāvu Dom Luís I tilts pār Douro upi ir projektējis Teofils Seirigs, bijušais Gustava Eifeļa partneris, un to vislabāk var novērtēt saulrieta laikā no pretējā krasta. Šis pretējais krasts ir Vila Nova de Gaia, kur upes krastā rindojas portvīna pagrabi, kuros nogatavojas vīns, kura vīnogas audzē simts kilometrus augšup pa upi Douro ielejā un kuras šeit tikai uzglabā. Pie upes grīvas Felgueiras bāka uzņem visu Atlantijas okeāna spēku; reiz mūs tur izmērcēja negaidīts viļņu uzbrukums, tāpēc gadu vēlāk atgriezāmies, lai baudītu mierīgu saulrietu.

Madeira

Deviņi simti kilometru tālu Atlantijas okeānā atrodas Madeira — Portugāle savā visstāvākajā izpausmē. Sala stiepjas taisni no jūras uz mākoņos ietītiem kalnu grēdiem, un tās mikroklimati minūšu laikā gan veido, gan izjauc laika apstākļus. Uz miglas apklātajiem kalnu ceļiem virs Santanas es apstājos pie pirmā labākā atpūtas laukumiņa, lai paņemtu teleobjektīvu, kad viens gaismas stars caur mākoņiem atklāja māju rindu — tāds brīdis, ko sala dāvā un tad atkal atņem.

Krasts ir tikpat skarbs. Ponta de São Lourenço — visaustrumu puspussala — ir vulkāniska un bez kokiem, pilna ar vēja nopūstām zālēm un sarkanām klintīm, kas ir neierasti salai, kura citādi ir zaļa līdz pat virsotnēm. Santanas ciematā trīsstūrveida salmu jumtu A-veida mājas ir kā no pastkartes, un maijā notiek Madeiras ziedu festivāls, kas pārklāj Funchalas ielas.

Kad apmeklēt Portugāli

Šajā valstī laiks rit pretēji ierastajam kalendāram. Ziemā es veicu savus labākos darbus piekrastē: Algarve, Kaskaisa, Tróia un Berlengas salas ir pilnīgi tukšas, gaisma ir zema un silta, un Jaungada pēcpusdienā dienvidos temperatūra joprojām var sasniegt 18 grādus. Oktobris un novembris pieder iekšzemes reģioniem, kad Serra da Estrela dižskābaržu meži maina krāsu, bet kalni ir apklāti ar miglu un atkal kļūst skaidri. Pavasaris, īpaši maijs, ir laiks, kad jāapmeklē Madeira un tās ziedu festivāls. Vasara atnes pūļus un karstumu, un vienīgā vieta, kas siltajos mēnešos kļūst klusa, ir Nazaré, kuras milzīgie viļņi ir redzami tikai no oktobra līdz martam.

Attiecībā uz vēsturisko centru, Koimbras UNESCO sarakstā iekļautā universitāte un klosteri pilsētas centrā ir visvairāk apmeklējami pavasara un rudens starpsezonās, kad tūristu autobusu plūsma kļūst retāka un akmens ēkas var baudīt gaismu pilnībā. Jūs varat izlasīt pilnu aprakstu par vecāko universitāti portugāļu valodas pasaulē, kas iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Bieži uzdotie jautājumi