Es neesmu radīts braukšanai. Ne jau prasmju ziņā, bet gan izskata ziņā. Kad esmu pie stūres, ainava nepārtraukti velk man pie piedurknes, un es nespēju to visu uzņemt. Tāpēc esmu izveidojis noteikumu: apstāties gandrīz pie katra skatu punkta. Daria pagriež acis — „Vai mums tiešām atkal jāapstājas?“ — un es apsolu, ka tas būs ātri. Reti kad tā notiek.
Kad bijām pabeiguši dienas fotosesiju Santanā, gaismas apstākļi mainījās, mums dodoties uz piekrasti. Pat caur priekšējo stiklu varēju sajust to neatkārtojamo mirdzumu, kas raksturīgs Madeiras kalniem, kad mākoņi sāk izkliedēties, bet vēl nav pilnībā izklīduši.
Kādu brīdi nebija kur apstāties; katrā līkumā man nācās viegli piespiest bremzes. Pazīstamā fotogrāfa panika: „Ja šis mirklis pazudīs, pirms es paspēju apstāties, es sāksu kliegt.“ Madeiras kalnu ceļi tā ietekmē — tie ir dramatiski, stāvi, šauri, un vienmēr tikai viena neredzama līkuma attālumā no brīnišķīga skata.
Tad parādījās neliela atkāpe. Es nogriezos tajā. Mēs izkāpām, un gaisā valdīja tā mitrā, vēsā sajūta, ar ko slaveni Madeiras mikroklimati — silta saules gaisma un lietus migla, kaut kādā veidā vienlaikus.
Vai esat kādreiz lasījuši par Madeiras unikālajām klimata zonām? Šis ir lielisks izklāsts.
Mana skatiens aizklīda tālumā. Māju rinda piekļāvās kalna grēdai, ko daļēji apgaismoja saules stars, kas kādā veidā bija izlauzies cauri mākoņiem.
Tas nebija brīdis, kas piemērots platleņķa objektīvam.
Tas bija brīdis, kas piemērots teleobjektīvam.
Kāpēc teleobjektīvs bija vienīgā pareizā izvēle
Tādās ainavās kā Madeiras kalni teleobjektīvs kļūst par stāstīšanas rīku — nevis attēla saspiešanai, bet gan skaidrības nodrošināšanai. Plašajā ainavā valdīja haoss: kalnu grēdas slējās viena uz otras, visur bija mākoņi, un dažādas faktūras savstarpēji sadūrās.
Bet tālumā tam kalnu grēdam ar mājām piemita tīra vienkāršība. Stāsts.
Es uzstādīju teleobjektīvu un palielināju attēlu, līdz haoss izplūda un galvenais objekts kļuva gaisma.
Daria apskatīja priekšskatījumu, vienreiz pamāja ar galvu un teica burvju vārdus
:„Tas ir tā vērts.”
Fotogrāfa padoms: ekspozīcijas iestatīšana miglas un gaismas apstākļos
Madeirā bieži valda šī daudzslāņainā, miglaina atmosfēra — skaista, bet viegli pārgaismota. Fotografējot ar Nikon D850, es vadījos pēc divām lietām:
1. ISO 64 — D850 slepenais ierocis
Tas sniedz jums:
maksimālais dinamiskais diapazons
maigi izcēlumi
iespēja vēlāk atgriezties pie sīkākās informācijas
Ideāli piemērots gaišam miglas efektam.
2. Eksponējiet, ņemot vērā visgaišākos mākoņus
Triks ir šāds: nepaļaujieties uz savām acīm. Paļaujieties uz histogrammu.
Migla var šķist maiga, taču tā slēpj spēcīgas gaismas zonas. Nedaudz samazinot ekspozīciju, jūs saglabājat mākoņu faktūru — un Madeiras gaisma kļūst plastiska, nevis pārgaismota.
EXIF: Nikon D850, f/8, 1/200 sek., ISO 64.
Madeiras mikroklimati — kāpēc rodas šī gaisma
Madeiras kalni strauji paceļas no jūras, radot nelielas laika apstākļu sistēmas, kas veidojas un izkliedējas dažu minūšu laikā.
Jūs redzēsiet:
migla, kas plūst kā aizkars,
40 sekundes ilgstošas lietusgāzes,
saules stari, kas ielaužas no nekurienes,
mitrums, kas iemirdzina ielejas zelta krāsā.
Jā, tur valda haoss — bet fotogrāfijai tas ir burvīgs.
Šī aina ir ideāls piemērs: mākoņi ir pietiekami biezi, lai aizsegtu sauli, bet pietiekami plāni, lai caur tiem varētu izlauzties gaisma. Šāda kombinācija Madeirā ir sastopama pastāvīgi, un kalni to vēl pastiprina.
Secinājums — vai arī tu apstājies ceļa malā?
Vai arī tu tos palaidi garām, pārliecinot sevi, ka „paspēsi nākamo“?
Madeira man iemācīja vienu vienkāršu lietu:
nav nekāda „nākamā reize“.
Ir tikai šī reize.
Un tu vai nu apstājies, lai to izbaudītu, vai arī nē.
Ja tev patīk fotografēt miglas apklātus mākoņus, ieskaties manos citos bloga ierakstos, piemēram, „Anagas kalni Tenerifē – pastaiga mākoņu mežā“ vai „Mākoņu mežs | Marina Bay, Singapūra“.
