Daži kadri tiek iemūžināti kā ar burvju nūjiņu – ātri un bez vilcināšanās. Tomēr tas nebija gadījums ar manu fotosesiju, kurā iemūžināju Balto torni un Nacionālo teātri Salonikos.
Saloniku Baltais tornis
Baltā tornis, kas šodien ir viens no Saloniku simboliem, lepojas ar senu vēsturi, kas aizsākās 15. gadsimtā, kad pilsētu ieņēma sultāna Murada II armija. Grieķi to atguva tikai 1912. gadā.
Ziemeļgrieķijas Nacionālais teātris
Saloniku Nacionālo teātri 1961. gadā dibināja Sokratis Karantinos, kas bija gan tā pirmais direktors, gan rakstnieks, un šodien tas piedāvā daudz vairāk nekā tikai kultūras un izglītojošus pasākumus. Tas ir iecienīta norises vieta konferencēm, izstādēm un festivāliem, kam ir gan vietēja, gan starptautiska nozīme.
Atgriežoties pie mana stāsta un tā garā vakara, ko pavadīju, klīstot ap Saloniku Balto torni, bet Daria – lasot grāmatu uz soliņa tā tuvumā. Tātad, es staigāju augšā un lejā, mēģinot iemūžināt perfektu kompozīciju labākajā apgaismojumā, kas no malas varbūt izskatījās smieklīgi. Beidzot, zilo stundu laikā, es uzņēmu fotogrāfiju, kas mani apmierināja – ar pilsētas gaismām, kas ap Saloniku Balto torni radīja šo violeto nokrāsu.
