Grieķija plešas no Balkānu kontinenta līdz Egejas un Jonijas jūrām, un pie tās krastiem izkaisītas vairāk nekā divsimt apdzīvotas salas. Atēnās, Akropoles pakājē, koncentrējas aptuveni trešdaļa valsts iedzīvotāju, Saloniki ir ziemeļu centrs, bet Dodekanesas salas, kuru galvenā sala ir Rodas, atrodas tālu dienvidaustrumos, no kurienes redzama Turcijas krasta līnija. Viss šajā ceļvedī ir apkopots no trim ceļojumiem: vienas ziemas nedēļas Atēnās, uzturēšanās Salonikos un brauciena ar auto pa Rodas salu, apmeklējot dažādas salas.
Atēnas
Akropole bija pirmā lieta, kas mūs sagaidīja Atēnās, un tā turpināja to darīt visu pārējo nedēļu: klints paceļas aptuveni 150 metru augstumā un ir redzama gandrīz no jebkura pilsētas stūra. Atēnām ir vairāk nekā 3500 gadu ilga dokumentēta vēsture, un senā pilsēta turpina parādīties mūsdienu pilsētas vidū — tempļos, kolonnās un drupās, kas stāv starp daudzdzīvokļu namiem.
Pat transporta sistēma ir daļa no tā. Starp stacijām vecākā metro līnija brauc atklātā vietā cauri arheoloģiskajam parkam, un es nofotografēju metro vilcienu, kas brauca zem Akropoles — sarkanos vagonus ierāmēja ziemas zari, bet kalnā virs tiem slejās Partenons. Būvdarbu laikā atrastie artefakti ir izstādīti pašās stacijās.
Akropole
Akropole kopš 1987. gada ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, un tās restaurācijas darbi, kas norisinās kopš 1975. gada, ir ļāvuši Partenonam gandrīz pilnībā atgūt sākotnējo izskatu. No Likabeta kalna es nofotografēju apgaismoto Akropoli ar jūru fonā — marmors zeltaini mirdzēja zilās stundas gaismā, bet fonu piepildīja Pirejas un Saronikas līča gaismas.
Stāvot pie tempļiem, rodas jautājums, kā cilvēki bez mūsdienu tehnoloģijām spēja radīt kaut ko, kas ir saglabājies tūkstošiem gadu. Akropoles muzejs pie klints pakājes glabā tur atrastos artefaktus, un tas ir vērts apmeklēt pirms vai pēc kāpšanas.
Likabeta kalns
Galvaspilsētas centrā atrodas kalns, un šis fakts mani pārsteidza vairāk nekā jebkas cits Atēnās. Likabeta kalns paceļas 277 metrus virs jūras līmeņa; saskaņā ar leģendu dieviete Atēna šeit nometa kaļķakmens gabalu, bet senāks stāsts vēsta, ka kādreiz kalna nogāzēs dzīvoja vilki — grieķu valodā „lykos” nozīmē „vilks”. No Akropoles es nofotografēju kalnu, kas paceļas virs gaišās pilsētas — zaļu piramīdu, kuras virsotnē atrodas balta Svētā Jēkaba kapela.
Kāpšana uz kalna ir vakara rituāls. No virsotnes es vēroju, kā saulriets pārplūst pār pilsētu un jūru, un, nokāpjot lejup, iemūžināju māju marmora jūru pēdējā siltā gaismā, kad mūsdienu pilsētas betons uz brīdi izskatās kā senās pilsētas akmens. Tiem, kas vēlas saudzēt kājas, uz virsotni kursē funikulieri.
Monastiraki
Monastiraki īsti nekad neaizveras. Šis laukums ir metro līniju krustpunkts, pilsētas izdevīgo pirkumu tirdzniecības centrs un slavenā lietoto preču tirgus norises vieta, un tajā valda rosība no rīta līdz pat krietni pēc pusnakts. No jumta virs laukuma es fotografēju apkārtni krēslas stundā ar Akropoli fonā, Tzistarakis mošeju un Adriāna bibliotēkas drupas vidusplānā, bet Partenonu, kas paceļas virs visa pārējā.
Es atgriezos, lai iemūžinātu to pašu skatu pēc tumsas iestāšanās, kad tirgus stendi mirdz un uz klints ieslēdzas prožektori. Šie divi kadri, uzņemti ar dažu stundu starpību, ir īsā versija par Atēnām: senā pilsēta, kas dzīvo pilnā sparā.
Hefaista templis un Senā Agora
Apmēram 415. gadā p.m.ē. pabeigtais Hefaista templis ir viens no vislabāk saglabātajiem senās pasaules tempļiem, kas veltīts metālstrādnieku un uguns dievam; arheologi tā apkārtnē ir atklājuši podnieku un metālstrādnieku darbnīcas. No Akropoles nogāzes es nofotografēju templi, kas paceļas virs Agoras kokiem — doriskā marmora sala, aiz kuras plešas mūsdienu pilsēta.
Šis kontrasts ir Atēnu centra raksturojošā definīcija: kadrā vienā uzņēmumā ietilpst gan 5. gadsimts pirms mūsu ēras, gan 21. gadsimts mūsu ēras, ko atdala priežu rinda.
Heroda Attika Odeons
Akropoles dienvidrietumu nogāzē esošais akmens teātris tika pabeigts 161. gadā p.m.ē. un atjaunots 1950. gadā, un tas joprojām tiek izmantots savam mērķim. Uz tā skatuves ir uzstājušies gan Marija Kallas, gan Lučāno Pavaroti, gan Ennio Morrikone. Es no augšējā nogāzes fotografēju marmora skatītāju tribīnes, kuru rindas lēzenā līkumā sniedzas līdz šaha dēļu veida skatuves grīdai, bet aiz drupu apvītajām arkādēm paveras skats uz visu Atēnu rietumu daļu.
Koncerta apmeklējums šeit joprojām ir manā vēlmju sarakstā. Dažas fotogrāfijas ir solījums atgriezties.
Panatēnijas stadions
Panatēnaju stadions ir pilnībā uzcelts no marmora, un neviens cits stadions pasaulē nevar lepoties ar to pašu. Panatēnijas spēles šajā vietā notika jau no 6. gadsimta pirms mūsu ēras, kad skatītāji sēdēja uz dabiskajiem nogāžiem; atjaunotajā stadionā 1896. gadā notika pirmās mūsdienu Olimpisko spēļu atklāšanas un noslēguma ceremonijas, un joprojām katru novembri tajā finišē Atēnu maratons.
Es nofotografēju marmora „pakavu” zem iespaidīgām debesīm, Grieķijas un Olimpiskās karogus, kas plīvoja uz stabiņiem tukšo tribīņu priekšā. Kā cilvēks, kurš mīl lielus sporta pasākumus, es tur stāvēju, iedomājoties, kāds troksnis varētu skanēt šajā amfiteātrī.
Zappeion zāle
Grieķis Evangelos Zappas, kurš savu bagātību uzkrāja Rumānijā, finansēja Olimpiskās ēkas celtniecību Atēnās, pēc tam, kad dzejnieks Panagiotis Soutsos viņu pārliecināja, ka valstij tāda ir nepieciešama. Arhitekts Teofils Hansens pabeidza būvniecību 1888. gadā, lai gan Zappas nepaspēja redzēt neoklasicisma stila fasādi, kas atrodas aiz karogu rindas. 1938. gadā šajā ēkā sāka raidīt Grieķijas pirmā nacionālā radiostacija.
Īstais pārsteigums gaida iekšpusē. Atklātais apaļais atriums ir divpakāpju kolonāžu gredzens ap šaha dēļu veida marmora grīdu, un tā ģeometrija ir tik precīza, ka es tur pavadīju visu savu apmeklējuma laiku, vienkārši pētot simetriju. Tas joprojām ir mans mīļākais interjers Atēnās.
Atēnu Metropolīta katedrāle
Metropolīta katedrāles celtniecība ilga divdesmit gadus, un tās sienās tika izmantots marmors no 72 nojauktām baznīcām, pirms tā tika pabeigta 1862. gadā. Tajā notiek valsts mēroga ceremonijas, un tās laukums atrodas īsas pastaigas attālumā no Monastiraki. Es nofotografēju katedrāli, kas naktī bija izgaismota, – mozaīkas josla virs ieejas mirdzēja starp diviem zvanu torņiem, bet Grieķijas karogi uz abiem torņiem bija izplūduši vēja un ilgās ekspozīcijas dēļ.
Tā kā apmeklēju šo vietu ziemā, laukumā tajā stundā nebija neviena cilvēka. Tāds bija mans kompromiss visu nedēļu — aukstas rokas apmaiņā pret skaidriem kadriem, un es to darītu atkal.
Saloniki
Saloniki ir Grieķijas otrā lielākā pilsēta, kas dibināta 315. gadā pirms mūsu ēras un kurā ir daudz bizantiešu baznīcu, kas pēkšņi parādās parastu ielu galos. Tās simbols ir Baltā tornis: sākotnēji šeit atradās bizantiešu nocietinājums, un osmaņu tornis, kas to aizstāja, kalpoja kā cietums un nāvessodu izpildes vieta, ko drūmi dēvēja par Sarkano torni. Pēc tam, kad 1912. gadā pilsēta atgriezās Grieķijas sastāvā, tornis tika nokrāsots balts un pārdēvēts — simboliska attīrīšanās —, un šodien tajā atrodas muzejs.
Es pavadīju garu vakaru, apstaigājot to riņķī, kamēr Daria uz soliņa lasīja grāmatu. Beidzot, zilo stundu brīdī, radās ideāls kadrs – Baltā tornis un Ziemeļgrieķijas Nacionālais teātris violetas gaismas ielokā. Vēl vienā naktī es uzstādīju kameru uz Leoforos Nikis, lai nofotografētu torni virs vakara satiksmes plūsmām, un gaismas pēdas veica to kompozicionālo darbu, ko nevarēja izdarīt tukšais bulvāris.
Eptapirgio un Rotunda
Mans plāns bija iemūžināt saulrietu virs Rotundas — vecākā pieminekļa Salonikos, kas tika uzcelts 4. gadsimtā Romas imperatora Galērija valdīšanas laikā. Kompozīcija izdevās tikai no dzīvokļu balkoniem, uz kuriem mums nebija piekļuves, tāpēc jau bija sācies plāns B: tālumā pamanījām Eptapirgio cietoksni un, līdzi ņemot kameras somu un visu pārējo, skrējām augšup pa kalnu, ierodoties tieši tajā brīdī, kad saule saskārās ar horizontu. Rezultāts bija saulriets pār pilsētu un Termikas līci, ko redzējām no bizantiešu nocietinājumiem, priekšplānā oranžā krāsā mirdzot ķieģeļu zobiņiem.
Eptapirgio nozīmē „Septiņu torņu cietoksnis”. Tam ir desmit torņi. Daži nosaukumi ne vienmēr atbilst savai aritmētikai.
Panagia Chalkeon baznīca
Lietotne mūs vadīja pa Saloniku apskates vietām, un tā attaisnoja savu vērtību, kad norādīja ceļu uz Panagia Chalkeon baznīcu — 11. gadsimta ķieģeļu baznīcu, ko vietējie dēvē par Sarkano baznīcu. Ēka atrodas iegrimtā dārzā, ko no visām pusēm ieskauj daudzdzīvokļu nami, tāpēc kompozīcija bija galvenā problēma: tikai centrējot ceļu, kas ved uz tās sarkanajām durvīm, es varēju saglabāt kadrā to bizantiešu laikmetu, kuram tā pieder.
Šis paņēmiens — ļaut celiņam vai vārtiem „nogriezt” mūsdienu pilsētu — attaisnojās visā ceļojuma garumā.
Roda
Ceļojums uz Rodu bija pavisam citāds — nedēļa ar automašīnu un prāmja biļeti. Mandraki vējdzirnavas bija pirmā lieta, ko ievēroju, izpētot informāciju par salu: viduslaikos ostas malā vairāk nekā ducis no tām malēja importētos graudus, un trīs no tām ir saglabājušās līdz šim. Es visu dienu nēsāju 14 kilogramus aprīkojuma pa ostu, pirms izvēlējos kompozīciju ar garu teleobjektīvu, kurā trīs vējdzirnavas ir saspiestas vienā rindā, ar Agios Nikolaos cietoksni to fonā.
Vēlāk šai cietoksnei veltīju atsevišķu kadru: pilnmēness, kas skaidri redzams virs bākas, plīvojošs Grieķijas karogs un zemi slīdoši mākoņi, kas debesis krāso lavandas krāsā. Viens mēness, viens kadrs, viena iespēja; tas joprojām ir viens no maniem mīļākajiem kadriem no Grieķijas. Visa sala, sākot no Vecpilsētas līdz Lindosai, ir aprakstīta manā Rodas ceļojumu ceļvedī.
Rodas vecpilsēta un Kallithejas avoti
Rīta skrējiena laikā pa Vecpilsētu es nejauši uzgāju uz Burgas Dievmātes baznīcas drupām — gotikas stila baznīcu no 14. gadsimta sākuma, kas tika sagrauta 1522. gada osmaņu aplenkuma laikā un atkārtoti bombardēta Otrā pasaules kara laikā. Es desmit minūtes gaidīju, līdz saule pacēlās, un tad nofotografēju gaismu, kas plūda caur drupu logiem, – saules zvaigzni, kas atspoguļojās tukšajā gotiskajā arkā. Viduslaiku pilsēta ap to 1988. gadā tika iekļauta Pasaules mantojuma sarakstā.
Braucot uz dienvidiem Lindosas virzienā, es apstājos pie Kallithea avotiem — jūras krastā esoša spa kompleksa, kas cēlies itāļu koloniālās ēras laikā. No augšas es nofotografēju kupolveida paviljonu virs tā melnbaltās mozaīkas pagalmiem; iekšpusē saules stari tikai dažas sekundes izlauzās cauri kupola zvaigžņveida atvērumiem — tieši tik ilgi, lai paspētu nomainīt objektīvu.
Lindos un Simi
Lindosā es pamodos agri, lai nofotografētu saullēktu virs Lindosas Akropoles, un tad pagriezos par 180 grādiem. Starp siluetveida zemesragiem ideāli izvietojās buru laiva, tāpēc izvilku tālummaiņas objektīvu un mainīju plānu: buru laiva, kas saullēktā šķērsoja mierīgos ūdeņus, izrādījās labāks kadrs nekā tas, kāpēc es turp biju devies. Apgriešanās joprojām ir lētākais objektīvs, kāds man pieder.
No Rodas mēs ar prāmi devāmies uz Simī, kas atrodas mazāk nekā divu stundu brauciena attālumā uz ziemeļrietumiem. Šo salu raksturo ostas rajons ar simetriskām neoklasicisma fasādēm pasteļtoņos, kas slejas virs tirkīza krāsas ūdens — arhitektūra, kas pilnīgi atšķiras no Atēnu vai Saloniku arhitektūras. Sūkļu ieguve veidoja salas likteni, un vienu no šiem sūkļiem mēs paņēmām līdzi uz mājām.
Fotografēšana Grieķijā
Grieķija man iemācīja novērtēt otro skatienu. Lindosas buru laiva atradās man aiz muguras, kamēr es fotografēju plānotā kadra. Eptapirgio saulriets bija plāns B, ko sasniedzu, skrienot. Panagia Chalkeon izdevās tikai tad, kad ceļš aizstāja horizonta līniju, un pilnmēness virs Agios Nikolaos ļāva veikt tieši vienu mēģinājumu.
Pilsētas atalgo ziemā: janvārī Metropolitāna katedrāles laukums un Likabeta kalna takas bija gandrīz tikai man vienam, un visu dienu spīdēja zema saule. Salas atalgo dienas sākumu un beigas – pirms kruīza kuģu pasažieri izkāpj krastā un pēc tam, kad tie ir aizbraukuši. Starplaikā vienmēr ir kāds prāmis, un prāmis nekad nav izšķiests kadrs.
Kad apmeklēt Grieķiju
Mēs apzināti apmeklējām Atēnas ziemā, un tas bija pareizs lēmums: maigas dienas, īsas rindas un tāds vājš apgaismojums, kas izceļ marmora skaistumu. Salās laiks rit pretēji. Rodos sāk pildīties ar tūristiem no vēla pavasara, kruīza kuģi pāris pusdienlaika stundās pārpludina ostas, un sezona turpinās līdz pat oktobrim.
Maijs, jūnijs un septembris ir kompromisa mēneši — pietiekami silti, lai peldētos jūrā, un pietiekami mierīgi, lai izmantotu statīvus. Vasaras vidū rīkojieties tāpat kā vietējie: izmantojiet agrās rīta stundas, atlaidiet pusdienlaiku un atgriezieties, kad atgriežas gaisma.
Bieži uzdotie jautājumi
Kad ir labākais laiks apmeklēt Grieķiju?
Maijā, jūnijā un septembrī jūra ir silta, un tūristu plūsma ir pārvaldāma. Jūlijs un augusts ir viskarstākie un visapmeklētākie mēneši, īpaši salās. Atēnas un Saloniki ir piemērotas apmeklējumam visa gada garumā; ziema piedāvā maigas temperatūras, vāju apgaismojumu un tukšas arheoloģiskās vietas, taču dienas ir īsākas.
Cik dienas ir nepieciešamas Atēnās?
Divas līdz trīs dienas ir pietiekami, lai nesteidzīgā tempā apmeklētu Akropoli, Agoru, Panatēnijas stadionu, Zappeion un pavadītu vakaru uz Likabeta kalna. Pievienojiet vēl vienu dienu muzeju apmeklējumiem un nesteidzīgam vakaram Monastiraki rajonā. Atēnu apmeklējumu apvienot ar vienu salu vai Salonikiem var ērti ietilpināt nedēļas garumā.
Vai Saloniki ir vērts apmeklēt?
Jā. Grieķijas otrajā lielākajā pilsētā atrodas Baltais tornis, Pasaules mantojuma sarakstā iekļautās bizantiešu baznīcas, kalna virsotnē esošā Eptapirgio cietoksnis un krastmala, kas ir ideāli piemērota vakara pastaigām. Tā ir arī pilsēta ar bagātu gastronomisko piedāvājumu, un tās apskates vietas atrodas tuvu viena otrai, tāpēc divas dienas ir pietiekami, lai labi iepazītu pilsētas centru.
Kā nokļūt uz Grieķijas salām?
Prāmji savieno Pireju, kas atrodas netālu no Atēnām, ar lielāko daļu Egejas jūras salu, bet lielākajām salām, tostarp Rodai, lido iekšzemes reisi. Starp kaimiņu salām kursē vietējie prāmji; brauciens no Rodas uz Simī atkarībā no prāmja ilgst aptuveni vienu līdz pusotru stundu.
Kādi ir UNESCO Pasaules mantojuma objekti Grieķijā?
Šajā ceļvedī ir iekļauta Atēnu Akropole, kas iekļauta sarakstā 1987. gadā, un Rodas viduslaiku pilsēta, kas iekļauta sarakstā 1988. gadā, kā arī Saloniku bizantiešu pieminekļi. Kopumā Grieķijā ir gandrīz divdesmit iekļautie objekti, tostarp Delfi, Meteora un Olimpija.
Vai Grieķijā lieto eiro?
Jā. Grieķija ieviesa eiro 2001. gadā, un banknotes un monētas ir apgrozībā kopš 2002. gada; turklāt Grieķija ir Šengenas zonas dalībvalsts. Kartes tiek plaši pieņemtas pilsētās un galvenajās salās, lai gan mazās tavernās un kioskos joprojām labprātāk pieņem skaidru naudu.
Kā izvairīties no pūļiem pie lielākajām apskates vietām?
Ierodieties, kad atveras vārti, vai pēdējā stundā pirms slēgšanas, un pārbaudiet kruīzu grafiku ostas pilsētās, piemēram, Rodā, kur pusdienlaiks ir visnoslogotākais. Atēnās šo problēmu gandrīz pilnībā atrisina apmeklējumi ziemā; vasarā pirmā dienasgaismas stunda pieder tam, kurš pamodas tik agri.
