„Es nebiju gaidījis, ka tajā rītā Panteonā būšu gandrīz viens pats… bet tad viss apstājās, un es atklāju, ka mani ieskauj divu tūkstošu gadu vēsture – Panteona bronzas durvis.“
Rīta pastaiga pārvēršas par kaut ko negaidītu
Bija 2024. gada 17. marts, plkst. 10:19, un Rīma jau stundām bija pilna ar rosību. Daria un es bijām agri pamodušās, lai dotos pastaigā pa pilsētu saullēktā – tas ir viens no mūsu iecienītākajiem veidiem, kā sajust Rīmas dvēseli, pirms ierodas tūristu pūļi.
Pēc pastaigas pa bruģētajām ielām mēs nolēmām iet uz Panteonu tūlīt pēc tā atvēršanas. Es gaidīju rindas, troksni un parasto soļu čaboņu uz marmora. Mēs stājāmies rindā tāpat kā visi pārējie, samierinājušies ar to, ka telpu nāksies dalīt ar desmitiem citu cilvēku.
Ko es nebiju gaidījis, bija tas, ka jau dažas sekundes pēc tam, kad mēs bijām ienākuši, viņi vairs nevienu citu vairs neielaida.
Pauze pirms ceremonijas
Drīz vien mēs pamanījām, ka telpā ir mainījusies atmosfēra. Policisti klusā balsī sarunājās ar personālu. Sāka ierasties cilvēki formastērpos, klusi un precīzi ieņemot savas vietas.
Izrādījās, ka drīz sāksies piemiņas ceremonija. Panteona sānos atrodas Itālijas karaļu un citu ievērojamu personu kapenes, un šis bija viens no šādiem gadījumiem. Militārās sardzes greznās uniformās stāvēja, sniedzot godu, kāds politiķis nolika ziedus, un gandrīz stundu ilgi apmeklētāji tika turēti ārpusē.
Daria un es palikām iekštelpās, kļūstot par lieciniecēm intīmam brīdim vietā, kur parasti valda rosība un pulcējas apmeklētāji.
Gaidot uzņemšanu
Kad ceremonija beidzās, karavīri un amatpersonas aizgāja. Panteonā valdīja neparasta klusums – šajā laikā tur netika ielaisti jauni apmeklētāji. Jau brīdī,
kad mēs ienācām, es biju ieraudzījis kadru, ko vēlējos iemūžināt: masīvās bronzas durvis, kas ierāmē marmora grīdu, altāri un augstu virs galvas esošo oculus.
Tāpēc es gaidīju, ļaujot citiem iziet pirms manis, pamazām tuvinoties durvīm. Kad beidzot paliku pēdējais telpā, lūdzu darbinieku uz brīdi atkāpties.
Panteona bronzas durvju rāmju izgatavošana
Stāvot zem bronzas durvīm, mani pārsteidza to milzīgie izmēri – tās ir aptuveni 7,53 metrus augstas un 4,45 metrus platas, un katras svars pārsniedz 8 tonnas. Tās tika izgatavotas imperatora Adriāna valdīšanas laikā un sargā šo templi jau kopš aptuveni 125. gada p.m.ē., tādējādi tās ir vienas no senākajām joprojām funkcionējošajām durvīm pasaulē. Vairāk par romiešu durvīm varat uzzināt šeit.
Lai tās iemūžinātu, es izmantoju savu Sony A7R V ar 12 mm platleņķa objektīvu, kas bija iestatīts uz f/4, 1/40 s un ISO 100. Ultraplatleņķa perspektīva uzsvēra durvju vertikālo spēku, vienlaikus atklājot Panteona ģeometrisko perfekciju iekšpusē — rakstaino marmora grīdu, kas skatienu vada uz augšu, uz oculus.
Fotografēšanas padomi, fotografējot Panteona bronzas durvis
Izmantojiet platleņķa objektīvu: objektīvs ar fokusa attālumu apmēram 12–16 mm ļaus iemūžināt durvju pilnu augstumu un plašu interjera daļu.
Ierodieties agri: Panteons parasti ir pārpildīts. Agri no rīta vai negaidītu pārtraukumu laikā (piemēram, ceremoniju laikā) ir vislabākā iespēja uzņemt fotoattēlu bez cilvēkiem.
Izmantojiet durvis kā rāmi: novietojieties tā, lai tās virzītu skatītāja skatienu uz ēkas centru.
Esi pacietīgs: dažkārt ideāls kadrs rodas vienkārši tāpēc, ka esi pēdējais, kurš aiziet.
Kāpēc šis brīdis ir svarīgs
Šī fotogrāfija ir kas vairāk nekā vienkārši arhitektūras dokumentācija. Tā ir atmiņa par klusuma brīdi vienā no Romas rosīgākajām vietām — brīdis, kad vēsture, ceremonija un pacietība saplūda vienā veselumā.
Ja kādreiz nonāksiet Romā, neapstājieties tikai pie Panteona bronzas durvīm. Paceliet skatienu. Ļaujiet tām ierāmēt jūsu mirkli vēsturē.
Turklāt, ja jūs esat Romas cienītājs un vēlaties iepazīt vairāk manu stāstu par to, kā es iemūžinu šīs senās pilsētas pieminekļus, ieskatieties manā nākamajā bloga ierakstā, kas šoreiz veltīts skaistajam Kolizejam. Noteikti apmeklējiet arī manu citu bloga ierakstu par Sant’Angelo pili Itālijā.
Vai arī par to, kā es iemūžināju Sakrē-Kēra bazilikas ieejas fasādi | Parīze, Francija.












2 Responses
Beste Nico,
Ik complimenteer je met die sublieme foto ( hét moment) van de Colosseum deuren mét oculus! De bijgevoegde gegevens kan ik nog aanvullen met een bijzonderheid dat Michelangelo ook zo onder de indruk was dat hij de koepel van de Sint Pieter een halve meter kleiner in doorsnede maakte…..
Ik ben nooit in Rome geweest, maar wel als (amateur)beeldhouwer bewonderaar van Michelangelo en ja ook zelf foto-enthousiast met mijn Lumix S1..
Hello Ruud, thank you for your kind comment, Michelangelo and his art are both impressive.