Sešpadsmit gadu vecumā es devos skolas ekskursijā uz Romu. Vai varat noticēt, ka visvairāk man atmiņā palicis tieši Sant’Angelo tilts – pat vairāk nekā Kolizejs Itālijā?
Pat tagad es nevaru pilnībā izskaidrot, kāpēc. Varbūt tas ir tāpēc, ka šķiet, ka statujas sargā pilsētu, vai arī tāpēc, ka cietoksnis tilta galā paceļas kā solījums par neizstāstītiem stāstiem.
Divdesmit gadus vēlāk es atgriezos – nevis kā tūrists, bet kā fotogrāfs. Un šoreiz es vēlējos iemūžināt to sajūtu, ko man radīja šis atmiņas.
Meklējot ideālo simetriju
Marts bija man labvēlīgs. Koki bija kaili, atklājot brīvu skatu uz Tibras upi. Es vairākas dienas riņķoju ap Sant’Angelo pili – pāri tiltam, zem tā un no otras upes krasta –, meklējot kompozīciju, kas līdzsvarotu atmiņas un ģeometriju.
Vieta, ko izvēlējos, bija Tibras pretējais krasts, tieši aiz Sant’Angelo tilta. No šā leņķa tilts skatienu vada tieši uz cietoksni. Tā arkas atspoguļojas mierīgajā upē, veidojot gaismas un ēnu ritmu, kas šķiet gandrīz muzikāls.
Kad saule pazuda, Romas zelta krāsas ielu apgaismojums izgaismoja tiltu. Es gaidīju to pārejas brīdi, kad debesis kļūst tumši zilas, bet nakts vēl nav apslēpusi visas detaļas. Tā ir „zilās stundas“ burvība – ideālais brīdis starp dienu un nakti, kad siltie toņi satiekas ar vēsajiem ziliem toņiem.
Sant’Angelo pils fotografēšana zilo stundu laikā
Šim kadram es vēlējos izmantot garu ekspozīciju, kas izlīdzinātu ūdens virsmu un izceltu atspoguļojumus.
EXIF iestatījumi: Sony ILCE-7RM5 | ISO 100 | f/16 | 30 sekundes | uzstādīts uz statīva.
Pie f/16 lampu gaismas stari kļuva pilnīgi izteikti, piešķirot ainai gaisīgu simetriju. 30 sekunžu ekspozīcija mīkstināja upes plūdumu, pārvēršot to stikla gludumā, kurā atspoguļojās cietokšņa mirdzums.
Fotogrāfijas padoms:
Ierodies 30 minūtes pirms saulrieta, lai ieņemtu sev vietu.
Lai izvairītos no kameras kratīšanās, izmantojiet tālvadības slēdži vai 2 sekunžu pašizsūknēšanos.
Mikrofibras drāniņa palīdz Tiberas krastiem martā pārklāties ar miglu.
Pārbaudi, vai nav atspoguļojumu: mierīgs ūdens ir tavs spogulis; nedaudz pielāgo savu augstumu, ja laivas vai gaismas traucē ūdens virsmu.
Kāpēc šī aina ir svarīga
Man tas nebija vienkārši vēl viens pilsētas skats. Sant’Angelo pils fotografēšana bija veids, kā atgriezties pie tā sešpadsmitgadīgā zēna brīnuma — pirmā brīža, kad sapratu, ka arhitektūra spēj runāt caur gaismu.
Ir interesanti, ka, gadiem ilgi cenšoties panākt ideālu ekspozīciju, dažkārt tas, ko patiesībā cenšamies iemūžināt, ir atmiņa.
Turpināt izpēti
Ja jums patika šis stāsts no Romas, jums varētu patikt arī:
Katra aina man iemācīja kaut ko jaunu par laika izjūtu, pacietību un to, kā gaisma pat vispazīstamākās vietas pārvērš par kaut ko neaizmirstamu.
Romas Tiberas upe — tās izcelsme, vēsture un nozīme Romas pagātnē.
Iepazīstieties ar manu citu bloga ierakstu par:
- mans stāsts par to, kā es no Castel San Pietro iemūžināju Veronu
