Berlīne ir Vācijas galvaspilsēta — apmēram 3,7 miljonu iedzīvotāju pilsēta, kas izpletusies abpus Šprē un Havel upēm. Vēsturiskais centrs atrodas Mitte rajonā, kur Brandenburkas vārti, Reihstāgs, Berlīnes katedrāle un Muzeju sala atrodas 30 minūšu gājiena attālumā viena no otras. 368 metrus augstais televīzijas tornis Aleksandra laukumā joprojām ir augstākā celtne valstī, un pēc Berlīnes mūra krišanas izveidotais valdības rajons gar Šprē upi ir papildinājis vēsturisko arhitektūru ar mūsdienīgu slāni. Gandrīz trešdaļu pilsētas platības aizņem parki, ezeri un meži, tāpēc lielākā daļa manu darbu Berlīnē sadalās starp diviem galējiem punktiem: blīvo centru un klusajiem ziemeļu ezeriem ap Tēgelu.
Aleksandra laukums
30 minūšu ilgs negaiss virs katedrāles, uzņemts no viesnīcas „Park Inn“ 19. stāva. Sākotnēji bija plānots fotografēt saulrietu no šī balkona. Līdz plkst. 23.00 lietus netika prognozēts, tāpēc, kad virs televīzijas torņa parādījās mākoņi, es gandrīz jau biju savācis savas lietas. Balkons bija pietiekami pasargāts, lai varētu turpināt darbu, un, kad negaiss bija pagājis, aiz Berlīnes katedrāles palika rozā debesis, ko no ielas es nebūtu varējis iemūžināt.
Pati laukums ir bijušās Austrumberlīnes simboliskais centrs: pēckara ēkas, 1969. gadā pabeigtais televīzijas tornis, visa teritorija pārveidota saskaņā ar sociālistiskās pilsētplānošanas principiem. Pirmajā stāvā kopš 1969. gada atrodas „Urania“ pasaules pulkstenis, kas joprojām ir viena no uzticamākajām tikšanās vietām pilsētas centrā. Draugi, dodoties ārā, mēdza teikt: „Tiksimies pie Pasaules pulksteņa”, un šis teikums 30 gadu laikā gandrīz nav mainījies.
Tajā pašā laukumā esošajai viesnīcai „Park Inn by Radisson” ir 37 stāvi un skatu platforma uz jumta, kas par nelielu samaksu ir pieejama arī viesiem, kuri nav viesnīcas iemītnieki. Televīzijas tornis atrodas acu līmenī, katedrāle redzama priekšplānā pāri Šprē upei, un skaidrās vakaros rietumu horizonta līnija stiepjas līdz Funkta tornim un Olimpiskajam stadionam. Ja rezervējat numuru, izvēlieties to, kas atrodas pusē pretī televīzijas tornim; no pretējās puses paveras skats uz VDR laikmeta daudzdzīvokļu namiem.
Televīzijas tornis no Storkower Straße
Visbiežāk fotografētais skats uz televīzijas torni paveras no katedrāles puses. Man vispiemērotākais skats ir no austrumiem. Storkower Straße, kas atrodas dažas pieturas attālumā no S-Bahn gredzena, savieno torni ar Berlīnes katedrāli, Rotes Rathaus un (daudz tālāk) Funkturm radio torni rietumos. No viena tilta vienā kadrā var iemūžināt četrus orientierus, kas šādā izkliedētā pilsētā ir reta parādība.
Esmu uzņēmis šo skatu trīs dažādos apstākļos: debess panorāma pēc stipras lietusgāzes, rudens ainas apvienojums no diviem kadriem (saulriets fonā, zila stunda priekšplānā pusstundu vēlāk) un nakts kadrs ar tilt-shift efektu, kurā blāvais priekšplāns ir izplūdis, lai skatiens pievērstos siluetam. Neviens no tiem nebūtu izdevies skaidrā dienā. Lai tilts izskatītos interesanti, ir vajadzīgi laika apstākļi.
Brandenburgas vārti
Lielākā daļa vārtu fotogrāfiju ir uzņemtas no austrumu puses. Pariser Platz ir slēgta autotransportam, tur pulcējas tūristi, un kvadrigas Viktorija ir vērsta uz austrumiem, tāpēc šī puse šķiet kā priekšpuse. Rietumu puse ir mazāk pamanāma, bet tajā ir divas lietas, kas interesē fotogrāfus: saullēkta krāsa aiz kolonnām un gaismas pēdas no garāmbraucošajām automašīnām uz Straße des 17. Juni. Neliela diafragma (f/22), trīs sekunžu ekspozīcija, un jūs iegūsit gan automašīnu lukturus, gan mirgojošos pagrieziena rādītājus.
Oktobrī notiekošā ikgadējā Gaismas festivāla laikā uz vārtiem tiek projicētas mainīgas gaismas instalācijas. Visvairāk atpazīstama ir sarkanās rozes tēma; saikne ar Parīzi ir viegli saskatāma. Festivāls ir arī sliktākais laiks, lai atrastu skaidru kompozīciju: visi Berlīnes fotogrāfi ir sapulcējušies uz viena laukuma. Mans triks ir ierasties dienu pirms oficiālās atklāšanas, kad dažkārt jau darbojas izmēģinājuma apgaismojums, bet cilvēku pūlis vēl nav sapulcējies. Zem Pariser Platz atrodas U55 stacija Brandenburger Tor, kas joprojām ir gandrīz tukša un ir viena no tīrākajām U-Bahn stacijām pilsētā, kurā var fotografēt.
Valdības kvartāls
Reihstāgs ar arhitekta Normana Fostera projektēto stikla kupolu atrodas Šprē upes līkumā, pretī Paul-Löbe-Haus ēkai — 2001. gadā pabeigtajai parlamenta biroju ēkai. Kontrasts starp 19. gadsimta akmens celtni un mūsdienīgo stikla ēku ir iemesls, kāpēc šis upes posms ir viens no maniem iecienītākajiem pastaigu maršrutiem Berlīnē. Kupols ir atvērts apmeklētājiem bez maksas, iepriekš rezervējot biļetes caur Bundestāgu.
Šis rajons vislabāk izskatās lietainās vakaros. Mitrais bruģis atspoguļo ēkas tikpat skaidri kā upe, un betona un stikla biroju ēkas vairs nešķiet tik aukstas, tiklīdz virsma kļūst mitra. Mazā kafejnīca ar izliektām sienām, iespiesta starp biroju asajām malām, bija kadrs, ko es mēnešiem ilgi nēsāju prātā, pirms to nofotografēju. Sausais aplis zem tās jumta uz fona ap to esošā mitrā asfalta veidoja visu kopainu.
Berlīnes katedrāle
Berlīnes katedrāle, kas pabeigta 1905. gadā, ir lielākā baznīca Berlīnē, un, neraugoties uz tās apjomīgumu, tā ir protestantu, nevis katoļu baznīca. No gandrīz jebkuras vietas gar Šprē upi katedrāles kupols izceļas uz TV torņa fona, tāpēc abas celtnes bieži vien redzamas kopā lielākajā daļā Berlīnes panorāmu. Katedrāle kara laikā tika smagi sagrauta un atkal atvērta tikai 1993. gadā pēc ilgstošas restaurācijas.
Šis viens kadrs tapa nejauši. Nākamajā vakarā bija supermēness, un es jau biju izvēlējies vietu netālu no Oranienburger Straße, lai veiktu uzņēmumu. Daria un es pastaigājāmies gar upi ar divām alus pudelēm, neplānojot neko fotografēt, līdz viņa sāka atkārtot, cik skaisti izskatās katedrāle ar mēnesi tieši virs tās. Es izpakoju statīvu, lai uzņemtu vienu kadru. Nākamajā dienā supermēness nakts bija pilnīgi apmākusies, tāpēc šī bija vienīgā mēness fotogrāfija, ko es uzņēmu tajā gadā.
Muzeju sala
Muzeju sala atrodas uz Šprē upes, nedaudz augšup pa straumi no katedrāles, un tajā atrodas pieci muzeji: Pergamas muzejs, Bodes muzejs, Vecā Nacionālā galerija, Jaunais muzejs un Vecais muzejs. Šis ansamblis kopš 1999. gada ir iekļauts UNESCO sarakstā, un tas tiek atzīts par retu 19. gadsimta vīziju par muzejiem kā vienotu sabiedrisko kompleksu (Museumsinsel).
Bode muzejs, kas atrodas salas ziemeļrietumu galā, no ārpuses izskatās visfotogēniskākais. Kupols un izliektā fasāde no trim pusēm atspoguļo upi, un vājā apgaismojumā ēka izskatās gandrīz kā kuģis, kas piestājis pret straumi. Ēkas iekšienē atrodas viena no pasaulē lielākajām bizantiešu mākslas kolekcijām, kā arī viduslaiku un renesanses skulptūras, tostarp darbi, kas attiecināmi uz Donatello. Nelielā attālumā uz dienvidiem atrodas Neue Wache (projektējis Karls Frīdrihs Šinkels, pabeigta 1818. gadā) — Vācijas centrālais memoriāls kara un diktatūras upuriem. Kādas tukšas zāles vidū zem atvērtā oculus stāv Kētes Kollvicas skulptūra „Māte ar mirušo dēlu”: lietus krīt tieši uz skulptūru, bet ziemā uz tās uzkrājas sniegs.
Bebelplatz un Gendarmenmarkt
Pāris soļus tālāk pa Unter den Linden ielu atrodas Bebelplatz laukums, ko ierāmē Humbolta universitāte, Valsts opera un Svētās Hedvigas katedrāle. Laukuma nozīmīgākā iezīme no pirmā acu uzmetiena nav redzama: bruģakmeņos ir iestrādāts stikla paneļš; caur to var ielūkoties mazā, tukšā, baltā telpā, kuras sienas klāj plaukti, kas izveidoti grāmatām, kuras šeit tika sadedzinātas 1933. gada 10. maijā. Uz paneļa malas redzams Heinriha Heines citāts: „Tas bija tikai prelūdija; tur, kur sadedzina grāmatas, galu galā sadedzinās arī cilvēkus.” Tas tika uzrakstīts vairāk nekā gadsimtu pirms grāmatu dedzināšanas notika tieši šajā vietā.
Nedaudz tālāk uz dienvidiem atrodas Gendarmenmarkt – vislīdzsvarotākā laukums Berlīnes centrā: Konzerthaus laukuma vidū, Deutscher Dom dienvidu galā un Franču katedrāle (Französischer Dom) pretī no ziemeļiem. Franču katedrāle ir vecākā no abām, to 18. gadsimta sākumā uzcēla hugenotu kopiena. Vācu katedrāle tika sagrauta kara laikā un atjaunota pēc Vācijas atkalapvienošanās, jo laukums atradās bijušajā Austrumberlīnē.
Šo kadru es nejauši uzņēmu dienu pirms Gaismas festivāla oficiālās atklāšanas. Es domāju, ka festivāls jau ir sācies, un biju sarūgtināts, redzot, ka puse no apgaismojuma vēl nav ieslēgta. Vācu katedrāle izrādījās izņēmums: tā bija apgaismota tik, lai to varētu saskatīt pret nakts debesīm, un apkārt gandrīz nebija citu fotogrāfu, jo visi bija pie Koncertzāles. Ekspozīcijas laikā garām gāja tikai daži cilvēki.
Potsdamer Platz
Potsdamer Platz tika iznīcināts kara laikā un visā VDR pastāvēšanas laikā lielākoties stāvēja tukšs: pa to tieši šķērsoja Berlīnes mūri. Pēc 1989. gada tas tika atjaunots no jauna kā mūsdienīgs komercrajons, kurā arhitektūras toni nosaka „Sony Center“ un „Daimler“ ēkas. Mans vectēvs mēdza stāstīt, ka pirms jauno torņu uzcelšanas šī vieta bijusi pļavas un dīķis, ko tagad, stāvot laukuma vidū, ir grūti iedomāties.
Lai uzņemtu šo ilglaicīgo ekspozīciju, es trīs mēnešus gaidīju piemērotus laika apstākļus. Lai virs torņiem būtu skaidri redzama mākoņu kustība, man bija nepieciešams spēcīgs rietumu vējš; ja vējš ir vājāks, mākoņi izplūst un kļūst vienveidīgi. Paša uzņemšana ilga apmēram piecas stundas. No Brandenburģes vārtiem ejiet pa labi, un Potsdamer Platz ir nākamais arhitektūras piemineklis, kas ir vērts apmeklēt.
City West
Ja pastaigāties pa Kurfürstendamm vai Tauentzienstraße, reizēm var sajust, kā Berlīne, iespējams, izskatījās 20. gadsimta 20. gados: KaDeWe bulvāra vienā galā, Piemiņas baznīca otrā galā un kabarē vēsture, kas pirms kara bija šī rajona neatņemama sastāvdaļa. Pilsētas rietumu daļa saglabāja savu buržuāzisko raksturu pat pēc atkalapvienošanās, savukārt naktsdzīves centrs ir pārvietojies uz austrumiem.
Tālāk uz rietumiem 1936. gadā tika pabeigta Olimpiskā stadiona celtniecība, un pēc 2006. gada Pasaules kausa renovācijas tā ietilpība sasniedza aptuveni 74 000 skatītāju. Kā Hertha BSC atbalstītājs es šajā stadionā esmu bijis jau vairāk nekā 14 gadus. Gaisma skaidri ieplūst caur atvērtajiem rietumu vārtiem tikai dažas dienas gadā, un 2014. gada 10. martā apstākļi sakrita: piegādes furgons izbrauca, vārti palika atvērti dažas minūtes, un saule izlauzās caur atvērumu un atspoguļojās traukā, kurā atrodas Olimpiskā liesma. Starp stadionu un pilsētu Funkturm radio tornis (1924–1926) un blakus esošais, lielākoties tukšais Starptautiskais kongresu centrs veido savdabīgu Rietumberlīnes versiju: futūrisma, kas pārvērtusies par nostalģiju.
Alt-Tegel
Alt-Tegel ir ziemeļu rajons, kurā es nodzīvoju 95 % savas dzīves, pirms pārcēlos uz Portugāli. Vietējie saka, ka pastāv tāds jēdziens kā „Berliner Pflanze“ (Berlīnes augs): ja reiz esi iesakņojies, tu paliec tur līdz pat nāvei. Gan mani vecāki, gan vecvecāki uzauga šajā rajonā. Es esmu izņēmums ģimenē.
Sechserbrücke – neliels piecu peniju tilts pār Tegeler Hafen, kas uzcelts 1908. gadā, – ir visbiežāk fotografētais objekts šajā apvidū. Blakus esošajās bruģakmens ielās joprojām atrodamas 19. gadsimta beigās uzstādītas un joprojām darbojošās saldūdens sūkņu stacijas. Kādu rudeni mēs atgriezāmies, lai iztīrītu veco dzīvokli, un tajā nedēļā es uzņēmu lielāko daļu no Tegel sērijas, apzinoties, ka tā varētu būt pēdējā reize, kad es šajā apvidū strādāju rudens krāsu ielokā.
Tegelas ezers
Tegelas ezers ir otrais lielākais ezers Berlīnē, kura platība ir aptuveni 4,6 kvadrātkilometri, bet maksimālais dziļums — 24 metri. Mežs ap ziemeļu krastu ir tik blīvs, ka var aizmirst, ka joprojām atrodas Vācijas galvaspilsētā; var staigāt stundu, nešķērsojot nevienu ceļu.
Rudenī koki gar Griničas promenādi iekrāsojas visās toņos no dzeltena līdz rūsas krāsai. Promenāde ir nosaukta par godu Londonas rajonam Griničai, kas ir sadraudzības pilsēta Reinickendorfam — Berlīnes rajonam, kurā atrodas ezers. Ceļa malā novietotie lielgabali ir dāvana no Griničas. Katru stundu ostu šķērso tvaikonis „Moby Dick”, kura forma atgādina vaalu: bērnībā vecvecāki mani bieži veda ar to visā maršrutā līdz Vannzei. Kad pārcēlos uz Portugāli, cirkulēja baumas, ka kuģis tiks izņemts no ekspluatācijas; rudens braucienā atpakaļ tas joprojām bija piestājis Tegeler Hafen.
Kad apmeklēt Berlīni
Laikposms no aprīļa beigām līdz jūnijam un no septembra līdz oktobrim piedāvā vislabāko līdzsvaru starp maigu laiku, garām dienām un stabilu vakara gaismu. Jūlijā un augustā var būt karsts, un berliņieši bieži dodas uz Baltijas valstīm. Decembrī pie Ziemassvētku tirdziņiem Gendarmenmarkt un pie Rotes Rathaus ir liels cilvēku pūlis, taču dienasgaisma ir īsa un gaisma pelēka. Ziema kopumā ir mitra un auksta, kas vairāk piestāv valdības kvartālam un katedrālei nekā parkiem. Trīs pilnas dienas pietiek, lai apmeklētu Mitte, Muzeju salu un saulrietu no Aleksandra laukuma. Ceturtajā dienā var pievienot Olimpisko stadionu, Funkturm vai Tegel ezeru ziemeļos. Piektajā dienā var doties uz Potsdamu un Sanssouci, kas atrodas pusstundas brauciena attālumā ar reģionālo vilcienu uz rietumiem.
Bieži uzdotie jautājumi
Kāds ir labākais laiks gadā, lai apmeklētu Berlīni?
No aprīļa beigām līdz jūnijam un no septembra līdz oktobrim ir vislabākais laiks, jo tad ir maigs laiks, mazāk cilvēku un uzticama vakara gaisma. Jūlijs un augusts ir karsti. Decembrī ir daudz cilvēku Ziemassvētku tirdziņos, bet ir auksts un dienasgaismas ir maz. Janvāris un februāris ir klusi un pelēki, kas labi der noskaņas pilnai arhitektūras fotogrāfijai ap katedrāli un valdības rajonu.
Cik dienu vajadzēs Berlīnē?
Trīs pilnas dienas pietiek, lai apskatītu Mitte, Muzeju salu, Brandenburkas vārtus, Reihstāga rajonu un saulrietu no Aleksandra laukuma. Ceturtajā dienā var apmeklēt Olimpisko stadionu, Šarlotenburgu vai Tēgeles ezeru ziemeļos. Piektajā dienā var doties ekskursijā uz Potsdamu un Sanssouci, kas atrodas pusstundas brauciena attālumā uz rietumiem ar reģionālo vilcienu. Ja pavadīsiet mazāk par trim dienām, redzēsiet tikai centrālo asi, kas ir tikai neliela daļa no pilsētas.
Kura ir labākā vieta Berlīnē, no kuras vērot saulrietu?
Park Inn by Radisson viesnīcas jumta terase Aleksandra laukumā piedāvā vienu no skaidrākajiem skatiem uz pilsētas centru, kur televīzijas tornis atrodas acu līmenī, bet priekšplānā redzama katedrāle. Lai baudītu plašāku panorāmu, Storkower Straße iela austrumos savieno torni ar katedrāli, Rotes Rathaus un Funkturm tālumā. Reihstāga kupols saulrieta laikā arī izskatās iespaidīgi, taču biļetes uz to tiek izpārdotas visātrāk.
Vai Berlīni var apmeklēt kājām?
Berlīnes centrā var pastaigāties gar Šprē upi no Reihstāga caur Muzeju salu līdz Aleksandra laukumam, kas aptver lielāko daļu no galvenajām apskates vietām aptuveni 90 minūšu laikā, ejot nesteidzīgā tempā. Attālumi līdz rietumu rajoniem (Šarlotenburga, Olimpiskais stadions) un ziemeļu ezeriem ir pietiekami lieli, lai ar U-Bahn vai S-Bahn ietaupītu laiku. Vairumam apmeklējumu pietiek ar vienas dienas biļeti.
Vai var uzkāpt Reihstāga kupolā?
Jā. Stikla kupols ir bez maksas pieejams apmeklētājiem, iepriekš rezervējot vietu Bundestāga tīmekļa vietnē. No iekšējās spirālveida rampas paveras 360 grādu skats uz Mitte rajonu, ar valdības kvartālu tieši zemāk un televīzijas torni austrumu horizontā. Laiki saulrieta laikā tiek aizpildīti visātrāk. Drošības pārbaudei līdzi jāņem personu apliecinošs dokuments ar fotogrāfiju.
Vai Muzeju sala ir apmeklēšanas vērta?
Jā, jo īpaši Pergamonu, kur var apskatīt senos artefaktus, tostarp Ištaras vārtus, un Bodes muzeju, kurā ir skulptūras un bizantiešu māksla. Kombinētā biļete vienai dienai ļauj apmeklēt visus piecus muzejus, kas ir visefektīvākais veids, kā apskatīt vairākus no tiem. Ārpusē un upes krastā var atrast daudz interesanta, un tas ir bez maksas, pat neieejot nevienā no tiem.
Vai ir vērts uzkāpt televīzijas tornī?
Skats ir labs, un rotējošais restorāns ir uzticama pieredze, taču pilsēta zemāk ir līdzenāka nekā no vairuma citu skatu torņu, jo Berlīnei netālu nav citu augstu ēku. Park Inn jumta platforma, kas atrodas gandrīz tikpat augstu un ir vērsta tieši pret TV torni, piedāvā interesantāku kadru, jo tornis paliek attēlā.
Kura ir labākā fotogrāfijas uzņemšanas vieta Berlīnē?
Spree krastmala starp Reihstāgu un Muzeju salu pusstundu pēc saulrieta piedāvā vienā kadrā stikla atspulgu, upes atspulgu un izgaismoto katedrāli. Ja meklējat kaut ko mazāk acīmredzamu, Storkower Straße austrumos vienā kompozīcijā apvieno TV torni, katedrāli, Rotes Rathaus un Funkturm. Alt-Tegel rudenī ir klusa alternatīva ikvienam, kurš ir apnicis centrs.
