Bavārija ir platības ziņā lielākā Vācijas federālā zeme, kas atrodas valsts dienvidaustrumos un robežojas ar Austriju un Čehiju. Tās galvaspilsēta ir Minhenes. Tās teritorija aptver Alpu virsotnes dienvidos, Donavas ieleju vidienē un Frankonijas paugurus ziemeļos, un katoļu baroka tradīcijas šeit ir redzamas svētceļojumu baznīcās, abatijās un karaļa Ludviga II pilīs.
Minhene
Marienplatz ir Minhenes centrs jau kopš 1158. gada. Sākotnēji tas bija pazīstams kā Schrannenplatz — graudu tirgus —, bet vēlāk tika pārdēvēts par godu Mariensäule, kuras virsotnē atrodas Jaunavas Marijas statuja, kas ir Bavārijas aizbildne. Pretī laukumam atrodas Jaunā rātsnama ēka, bet laukuma vidū stāv kolonna ar Marijas statuju virsotnē. Decembrī Christkindlmarkt piepilda šo vietu ar koka stendiem, karstā vīna tvaikiem un cilvēku pūļiem, kurus var vai nu pieņemt, vai izvairīties no tiem.
Lai izstaigātu visu vecpilsētu, nepieciešama vesela diena. Lielākā daļa no galvenajām apskates vietām atrodas 20 minūšu gājiena attālumā no Marienplatz, un apkārt esošajos restorānos var baudīt visautentiskāko Bavārijas virtuvi: Weisswurst ar saldo sinepju mērci, Schweinebraten un sejas lieluma kraukšķīgus cepumus.
Bavārijas Valsts opera
Cauri Rezidences kvartālam stiepjas Maks-Jozefa laukums, kura austrumu pusē atrodas Bavārijas Valsts opera. Laukuma centrā esošo Maks-Jozefa pieminekli no 1826. līdz 1835. gadam veidoja tēlnieks Kristians Daniels Rauchs, lai godinātu karali, kurš Bavārijai piešķīra pirmo konstitūciju.
Es fotografēju operas namu klusajā stundā pirms saullēkta, kad vēl bija redzams mēness un bruģakmeņi bija auksti. Minhenē šajā stundā valda tāda atmosfēra, kādu dienas laikā pūļi nekad neredz. Berlīne, savukārt, nekad īsti tāpat neguļ. Abas pilsētas atrodas pretējos Vācijas temperamenta galos: viena ir saspringta un moderna, otra – ceremonija un lēna.
Tiesu pils
Tiesu pils (Justizpalast) Vecpilsētas rietumu malā tika uzcelta no 1890. līdz 1897. gadam neobaroka stilā, izmantojot smilšakmeni un kupolu. Tā ieguva starptautisku atpazīstamību saistībā ar 1943. gada tiesas prāvu pret Hansu un Sofiju Šolliem no studentu pretestības grupas „Baltā roze“, kuri 243. zālē tika notiesāti ar nāvessodu.
Šai ēkai ir arī personiska nozīme man. Tajā atrodas Minhenes I rajona tiesa, viena no tiesām, kur esmu aizstāvējis autortiesību lietas pret uzņēmumiem, kas izmantoja manas fotogrāfijas bez licences. Daži no turienes tiesnešiem ir bijuši saprotoši attiecībā uz fotogrāfu tiesībām, kas Vācijā nav pašsaprotams. Es nofotografēju fasādi saulainā rītā, gandrīz kā sava veida atzinību.
Neuschwanstein pils
Neušvānšteinas pils atrodas virs Hohenschvangau ciema Algovas Alpos, aptuveni divu stundu brauciena attālumā ar automašīnu uz dienvidiem no Minhenes. Karalis Ludvigs II pasūtīja tās celtniecību 1869. gadā, trīs gadus pēc tam, kad Bavārija zaudēja neatkarību Prūsijas labā. Viņš rakstīja Ričardam Vāgneram, kura mūziku viņš finansēja, ka vēlas atjaunot Hohenschvangau drupas veco vācu bruņinieku celtņu stilā. Viņš salīdzināja sevi ar Parsifālu.
Vēsture Ludvigam piešķīra divus iesaukus: Trakais karalis vai Pasaku karalis. Viņš nomira 1886. gadā neizskaidrotos apstākļos Starnbergas ezerā. Neišvanšteinas pils tika atvērta apmeklētājiem dažas nedēļas vēlāk.
Tagad pili dienā apmeklē aptuveni 6000 cilvēku. Lielākā daļa ierodas ar ekskursiju autobusiem vēlu no rīta, tāpēc ceļš uz augšu agrās rīta stundās ir klusāks, nekā liecina apmeklētāju skaits. Volts Disnejs izmantoja šo siluetu, veidojot Pelnrušķītes pili, tāpēc šī vieta šķiet pazīstama, pirms to pat redz.
Kad mēs devāmies atpakaļ uz auto pie kalna pakājes, es vēlreiz paskatījos uz augšu un pamanīju nelielu figūru debesīs virs torņiem – paraplānu, kas izmantoja termālo straumi no Tegelberga. Tas bija tāds sīkums, ko varēja pamanīt tikai, paskatoties otrreiz.
Neuschwanstein pils Bavārijā – skats dienas laikā
Kad apmeklējat slaveno Neuschwanstein pili, noteikti izpētiet arī apburošos apkārtējos ciematus, piemēram, Švangau.
Wieskirche
Viesas svētceļojumu baznīca (Wieskirche) atrodas pļavā Alpu pakājē, un tās apkārtnē nav nevienas pilsētas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc, ierodoties šeit, šī vieta paliek neaizmirstama. Braucot pa laukiem, tālumā redzama balta baznīca ar zaļu jumtu, un tu apstājies.
Baznīcas vēsture ir vietēja. 1738. gada 14. jūnijā kāda ciema iedzīvotāja vārdā Marija Lori ziņoja, ka koka statuja, kas attēlo pērto Kristu, raud. No Vācijas, Austrijas, Bohēmijas un Itālijas sāka ierasties tik daudz svētceļnieku, ka ciems nespēja tos uzņemt, un vietējais klosteris nolēma uzcelt svētnīcu. Pasūtījums tika uzticēts Dominikusam Cimmermanam 1745. gadā, un baznīca tika pabeigta 1754. gadā. UNESCO to iekļāva sarakstā 1983. gadā.
Mēs ieradāmies zem apmākušām debesīm. Kamēr mēs vēl izpētījām ēkas ārpusi, gaisma mainījās, un brīdī, kad mēs ierāmējām baznīcu pret Alpu fona, apstākļi bija gandrīz ideāli.
Interjers ir veidots pēc ovāla plāna un izrotāts 18. gadsimta Vessobrunas skolas stilā, kas raksturīgs rokoko periodam: zelts, gleznoti mākoņi, skulpturālas figūras, gleznotas kolonnas. Krāsu toņi ir daudz košāki, nekā varētu gaidīt no kādas vācu ciema baznīcas.
Visinteresantākā detaļa ir griesti. No apakšas tie izskatās kā kupols, bet patiesībā ir plakani. Freska ir gleznota perspektīvā, lai radītu izliekuma iespaidu, un optiskā ilūzija ir tik laba, ka pat fotogrāfijā to ir grūti pamanīt. Pēc pašu mākslinieku apraksta, viņu sākotnējais mērķis bija attēlot dievišķo redzamā veidā. Vai tas ir izdevies, ir atkarīgs no skatītāja. Vismaz meistarība ir nepārprotama.
Iekšā nav atļauts lietot statīvus, kas ir standarta prakse vēsturiskajos pieminekļos. Praktiskākais risinājums ir plaša leņķa objektīvs, ko tur rokās, un kameras korpuss, kas labi darbojas vājā apgaismojumā.
Valhallas memoriāls
Valhallas piemineklis atrodas uz paugura virs Donavas netālu no Regensburgas. Bavārijas karalis Ludvigs I to pasūtīja kā slavas zāli vācu valodas telpas izcilajām personībām, un arhitekts Leo fon Klenze to veidoja pēc Partenona parauga. Uzkāpjot augšā, rodas iespaids, ka esi ieradies Grieķijā, nevis Vācijā. Nosaukums cēlies no Valhallas — leģendārās zāles kritušajiem karavīriem ģermāņu mitoloģijā.
Mēs nogriezāmies no ceļa no Regensburgas uz Pasavu un uzkāpām 358 marmora pakāpienus. Klātienē templis izskatās masīvāks, nekā liecina fotogrāfijas. Cilvēka iekļaušana kadrā ir viens no nedaudzajiem veidiem, kā parādīt mērogu, lai gan parasti es cenšos cilvēkus neiekļaut.
No augšējās marmora terases paveras skats uz Donavas ieleju: upe, lauki, koku grupas, tālas ciematiņas. Pareizā apgaismojumā upe atspoguļo debesis kā stikls.
Es nofotografēju skatu caur pašām kolonnām, kas sadala panorāmu segmentos. No tuvas distances kolonnām ir klasiskā grieķu arhitektūras proporcijas, taču to virsma ir skarba: izbalējusi, rievota, gandrīz industriāla. Kontrasts starp delikāto formu un brutālo laiku ir tas, kas man šajā vietā šķiet interesants.
Uz terases grīdas ir uzkrāsota balta līnija ar uzrakstu „Nekāpt pāri” vairākās valodās. Kāds to tomēr pārkāpa 2025. gadā un gāja bojā, nokrītot aptuveni desmit metru augstumā. Kopš tā laika ir uzstādīti jauni žogi. Es nevaru spriest, kāds skats paveras ar šīm papildu barjerām; Valhalla, ko es fotografēju, bija bez žogiem.
Interjers ir viena gara neoklasicisma stila zāle, kurā atrodas vairāk nekā simts marmora krūšutēli un desmitiem plāksnīšu. Te ir pārstāvēti Gēte, Bēthovens, Brāmss, Bahs, Štrauss, Einšteins un Koperniks. Kolekcija neaprobežojas tikai ar mūsdienu Vācijas personībām; daudzi no tiem ir no Austrijas, Šveices un plašākā vāciski runājošā pasaulē. Koperniks, kurš dzimis Polijas Karaliskajā Prūsijā, ir iekļauts, pamatojoties uz to, ka viņš rakstīja latīņu un vācu valodā un strādāja Vācu ordeņa pakļautībā, kas izraisīja garu poļu-vācu diskusiju starp Dāriju un mani, mums nokāpjot pa kāpnēm.
Nopietno marmora toņu kombinācija ar zelta un zilo griestu un simetrisko grīdu ir zāles spēcīgākais vizuālais elements. Plašs kadrs ir vienīgais veids, kā ietilpināt šo kontrastu vienā kadrā.
Ārpusē un skats ir bez maksas. Ieeja bustu zālē maksā nelielu maksu. Tas ir tā vērts, ja jums ir svarīga Vācijas vēsture. Neskatoties uz to, ka esmu uzaudzis Vācijā, es nebiju dzirdējis par Valhallu pirms šī ceļojuma izpētes, un arī skolā par to nemācīja. Iemeslu dēļ, kas sakņojas pēdējos deviņdesmit gados, Vācijas vēsture nav kaut kas, ko vāciešiem māca svinēt.
Banzas abatija
Kloster Banz, ko dēvē arī par Banzas pili, atrodas uz kalna virs Mainas ielejas netālu no Badštavelšteinas Augšfrankonijā. Šī vieta 11. gadsimtā sākotnēji bija benediktīniešu klosteris, bet vēlāk tika pārbūvēta baroka stilā. Šodien tā kalpo kā konferenču centrs un tajā atrodas neliels fosiliju un retumu muzejs, kurā ir apskatāmas arī ēģiptiešu mūmijas.
Vietējie iedzīvotāji mums pastāstīja par šo vietu, kamēr mēs uzturējāmies Badštafelšteinā, un mēs aizbraucām turp, cerot uz saulrietu, ko laika apstākļi tomēr neļāva baudīt. Kompensācija ceļā uz turieni bija skābēto kāpostu un Bavārijas alus smarža no restorāna pie ieejas. Kamēr es devos izpētīt ēdienkarti, pagalms tika nofotografēts bez manis.
Ingolštate
Ingolštate atrodas pie Donavas Augšbavārijā, starp Minheni un Nirnbergu. Tā ir viena no vecākajām pilsētām šajā federālajā zemē; pirmoreiz tā minēta Kārļa Lielā dokumentā 806. gadā, bet pilsētas tiesības tā ieguva 1250. gadā. Vecā rātsnama ēka pilsētas centrā celta aptuveni 14. gadsimtā. Otrā pasaules kara laikā vēsturiskais centrs cieta no bombardēšanas, taču tika salabots samērā ātri.
Mūsdienu Ingolštate ir klusa ekonomikas lielvara. Šeit atrodas Audi galvenais birojs, pilsētas nomalē darbojas divas naftas pārstrādes rūpnīcas, un pilsētā atrodas arī MediaMarkt un Saturn sākotnējie galvenie biroji. Rezultātā pilsētas centrs, ņemot vērā tās lielumu, šķiet neproporcionāli labi uzturēts: tīras ēkas, tradicionāli bavāriešu restorāni un labas kafejnīcas ap Rathausplatz. Mēs tur pavadījām pēcpusdienu ceļā uz Itāliju un aizbraucām ar pozitīvām atmiņām.
Kad apmeklēt Bavāriju
Vēlā pavasara (no maija līdz jūnija sākumam) un agrās rudens (no septembra līdz oktobra sākumam) periodā ir vislabākais līdzsvars starp maigu laiku un pārskatāmu apmeklētāju skaitu. Jūlijā un augustā apmeklētāju skaits ir vislielākais, īpaši Neišvānsteinas pilī un Vieskirhē. Septembra beigas sakrīt ar Minhenes Oktoberfest, tāpēc ir vērts zināt, vai vēlaties to apmeklēt vai izvairīties no tā. Decembrī Marienplatz un Nirnberga pārvēršas par Ziemassvētku tirgus pilsētām, kur īsās dienas un pelēkā gaisma vairāk piestāv interjeram nekā ainavām. Janvārī un februārī Alpos ap Švangau ir sniegs, taču daži maršruti uz pilīm ir ierobežoti.
Ēdiens un dzērieni Bavārijā
Bavārijas virtuve ir sātīga, reģionāla un būtiski atšķiras no pārējās Vācijas virtuves. Veissvursts ar saldo sinepju mērci un kliņģeri ir klasiskās Minhenes brokastis, un to tradicionāli neēst pēc pusdienlaika. Cūkgaļas cepetis ar kartupeļu klimpām, cūkgaļas kājiņa (cepta cūkgaļas kājiņa), Leberkäse, Obatzda un ābolu strūdele veido lielāko daļu standarta ēdienkartes.
Dzērienu ziņā Minhenes alus dārzu tradīcijas ietver Helles, Weissbier, Dunkles un Bock. Frankonijā stils mainās; Bambergas apkaimē vietējais īpašais dzēriens ir Rauchbier, kūpināts alus, kura garša ir tuvāka šķiņķim nekā standarta lageram. Vīns aug apakšējā Frankonijā ap Vīrtsburgu un tiek pārdots raksturīgās plakanās apaļās pudelēs, ko sauc par Bocksbeutel.
Bieži uzdotie jautājumi
Kāds ir labākais laiks gadā, lai apmeklētu Bavāriju?
Maijs līdz jūnija sākumam un septembris līdz oktobra sākumam ir labākais laiks, kad laiks ir maigs un apmeklētāju skaits ir pārvaldāms. Septembra beigas sakrīt ar Minhenes Oktoberfest. Decembris ir piemērots Ziemassvētku tirgu apmeklēšanai Minhenē un Nirnbergā. Janvāris un februāris ir piemēroti, lai baudītu sniegu Alpos ap Švangau, lai gan daži pils interjeri ziemā slēdzas agrāk.
Cik dienu ir nepieciešams pavadīt Bavārijā?
Septiņas dienas ir pietiekami, lai bez steigas apskatītu reģiona galvenās atrakcijas: divas dienas Minhenē, viena diena Neuschwanstein un Wieskirche apmeklējumam, viena diena Regensburgā un Valhallā, viena diena Nirnbergā vai Bambergā un viena vai divas dienas Alpos un mazākās pilsētās, piemēram, Ingolštatē un Badštavelštīnē. Ja jums ir mazāk nekā piecas dienas, jūs paspēsiet apskatīt tikai Minheni un vienu pili.
Kā nokļūt no Minhenes līdz Noišvanšteinas pilij?
Ar automašīnu Neuschwanstein atrodas aptuveni divu stundu brauciena attālumā uz dienvidiem no Minhenes pa autoceļiem A96 un B17. Ar sabiedrisko transportu jābrauc ar reģionālo vilcienu no Minhenes galvenās stacijas (Hauptbahnhof) līdz Füssen (aptuveni divas stundas), tad ar autobusu Nr. 73 vai 78 līdz Hohenschwangau. No Hohenschwangau līdz pilij ir 30–40 minūšu gājiena ceļš uz augšu vai īss brauciens ar autobusu.
Vai Vieskirhe atrodas tālu no Noišvanšteinas?
Vieskirche atrodas apmēram 30 kilometrus no Hohenschwangau, aptuveni 35–40 minūšu brauciena attālumā. Daudzi ceļotāji apmeklē abas vietas vienā dienā, bieži vien pa ceļam apstājoties pie Lechas ūdenskritumiem vai Steingadenas ciematā. Sabiedriskais transports starp šīm vietām ir neērts, tāpēc praktiskākais risinājums ir noma auto vai organizēta ekskursija.
Ar kādiem ēdieniem un dzērieniem ir slavena Bavārija?
Weisswurst ar saldo sinepju mērci un kliņģeri, Schweinsbraten ar kartupeļu klimpām, Schweinshaxe, Leberkäse, Obatzda un Apfelstrudel ir galvenie ēdienkartes ēdieni. No dzērieniem: Helles, Weissbier, Dunkles un Bock no Minhenes tradīcijām, Rauchbier (kūpināts alus) Bambergas apkārtnē un Frankonijas vīns plakanās, apaļās Bocksbeutel pudelēs Vīrtsburgas apkārtnē.
Vai Bavārija ir dārga salīdzinājumā ar pārējo Vāciju?
Minhenē ir vieni no dārgākajiem naktsmītņu un ēdināšanas pakalpojumiem Vācijā, kas ir salīdzināmi ar Hamburgu un Frankfurtu. Ārpus Minhenes cenas strauji krītas. Regensburgā, Nirnbergā, Bambergā, Ingolštatē un Badštavelsteinā viesnīcas un restorāni ir ievērojami lētāki, vienlaikus piedāvājot izcilu Bavārijas virtuvi.
Vai Bavārijas baznīcās un pilīs ir atļauts fotografēt?
Lielākajā daļā draudzes baznīcu ir atļauts fotografēt no rokas bez zibspuldzes. Wieskirche un līdzīgas svētceļojumu baznīcas parasti ir atvērtas nekomerciālai fotografēšanai. Valhallas memoriālā nav atļauts lietot statīvus, taču ir atļauts lietot monopodus ar gumijas uzgaļiem. Neuschwanstein un citās Ludviga II pilīs fotografēšana iekštelpās parasti ir aizliegta, tāpēc plānojiet fotografēt ārpusē.
Kā Bavārija atšķiras no pārējās Vācijas?
Bavārija ir lielākā federālā zeme pēc platības un viena no visvairāk kultūras ziņā atšķirīgajām. Katoļu baroka tradīcijas, Alpu ainava, dialekts, ēdiens un politiskā vēsture Vitelbahu karaļu valdīšanas laikā tai piešķir atšķirīgu raksturu no protestantu ziemeļiem vai rūpnieciskās Rūras. Ceļotāji, kas salīdzina Minheni ar Berlīni, parasti jau pirmajā dienā sajūt atšķirību.
