Anagas kalni mums radīja sajūtu, it kā atrastos Grima pasakas „Sarkangalvīte” mežā, pateicoties lauru meža koku siluetiem. Citreiz nonācām mazā, nošķirtā ciematā, kas stiepās pāri mūžzaļajiem kalnu nogāzēm un izskatījās gandrīz kā senā maiju civilizācija.
Tas notika tieši pēc tam, kad mūs apņēma ūdens pilieni, kas cēlās no Atlantijas okeāna spēcīgajām viļņiem, atsitoties pret milzīgajiem akmeņiem salas ziemeļu krastā. Un tas viss pēc tam, kad bijām redzējuši tikai nelielu daļu no šīs kalnu grēdas.
Anagas kalni – pastaiga mākoņos
Vai jūs kādreiz esat sapņojis nokļūt mākoņu mežā? Zināt, tāpat kā filmās, kad pēkšņi džungļus apņem migla un varonis vēro katru ēnu starp kokiem? Mēs vienmēr domājām, ka, lai atrastu šāda veida mežu, ir jādodas vismaz līdz Dienvidamerikai. Cik pārsteigti bijām, atklājot, ka mūsu pāris stundu gara pastaiga Anagas kalnos Tenerifes ziemeļos būs kā pastaiga mākoņos, kas pazūd un atkal parādās jau ar nelielu vēja brāzmu.
Mēs jau kādu laiku plānojām ceļojumu uz Anagas kalniem, pētot takas un vietas, kuras varētu apmeklēt. Ziema nav labākais laiks, lai tur uzkāptu, ja nav labas zināšanas par takām, kas var būt dubļainas un stāvas. Iedvesmojoties no Lorela meža bildēm, kas izskatās kā mežs no Grimma pasakas „Sarkangalvīte”, mēs atradām pastaigu taku, kas mūs aizvedīs šādas pasakas vidū.
Anagas apgabals pieder UNESCO kā Pasaules biosfēras rezervātu tīklam. Apgabals izveidojās vulkāna izvirduma rezultātā pirms 7–9 miljoniem gadu. Šīs vietas īpatnība ir lauru mežs, kas izveidojās pirms miljoniem gadu Gondvānas superkontinentā, un pasaulē ir palikušas tikai dažas šādas vietas. Šodien šī vieta ir mājvieta dažādiem endēmiem dzīvniekiem un augiem.
Tur ceļi ir izcili, tāpat kā stāsts. Jautrība sākas, kad dodaties pa pastaigu takām un kāpjat šajos kalnos. Anagas kalni augstākajās vietās sasniedz 600 m virs jūras līmeņa, tāpēc mums šķita, ka nav liels izaicinājums pastaigāties pāris stundas, pat ja laika apstākļi nav optimāli. Mēs atradām dažas pastaigu takas aplikācijā un bijām labi aprīkoti ar pārgājienu apaviem un lietusjakām.
Mēs sākām vietā, ko sauc par Vega de la Mercedes, kas sākumā šķita kā jebkurš Eiropas mežs. Tomēr, jo dziļāk ceļš mūs veda kalnos, jo vairāk fantastiski veidotu koku parādījās mūsu acu priekšā. Izliektie stumbri un nokārušās zaras radīja iespaidu, ka tie ir tūkstošiem gadu veci. Kādā brīdī mēs pamanījām, ka mūs apņem migla, tieši pēc tam, kad dzirdējām vēju koku vainagos un bijām saules gaismā. Tas nebija migla – mēs gājām mākoņos! Niko bija tik fascinēts par šo dabas atklāsmi, ka mēs pavadījām gandrīz stundu, vienkārši fotografējot takas, kas parādījās un pazuda mākoņos.
Katru stundu mēs atklājām jauna veida mežus, jaunas ainavas uz kalniem un jaunas augu sugas. Tomēr adrenalīna devu mums sniedza ne tikai daba, bet arī dažas neveiksmes ceļā. Nokāpšana vai kāpšana pa stāviem ceļiem dažkārt ir grūta, ja zeme ir pastāvīgi mitra.
Kādā brīdī mums radās “brīnišķīga” ideja saīsināt ceļu uz pilsētu, kur bijām atstājuši auto, un izmantot īsāko ceļu, ko ieteica mūsu aplikācija. Mēs nevarējām atcerēties, ka mūsu dzīvē būtu kāpuši pa stāvāku nogāzi nekā šī – mums nācās kāpt lejup, izmantojot kājas un rokas. Beigās mēs abi noslīdējām lejup ar smagajiem kameru mugursomām. Par laimi, mums izdevās apstāties pirms kraujas, un nekas no Niko aprīkojuma netika bojāts. Skats uz leju mūs pārliecināja kāpt atpakaļ augšā un izvēlēties diezgan garu, bet daudz drošāku ceļu.
Kad sasniedzām pilsētu lejā, mums nācās pasmieties par sevi. Mēs izskatījāmies kā pēc dubļu vannas. Bet kas bija vēl sliktāk, mēs bijām izsalkuši pēc stundām ilgas gājiena. Tāpēc beigās mums nācās doties uz kādu restorānu šajā vietā, un mēs neizskatījāmies pārāk, hmm… reprezentatīvi. Neskatoties uz grūtajiem ceļiem, mūs tik ļoti iedvesmoja šīs vietas skaistums un dabas daudzveidība, ka mēs nolēmām atgriezties šeit atkal un atkal – vismaz tad, kad būsim pensijā.
Benijo/La Roca un Tagananas pilsēta
Citā dienā mums radās vēlme atklāt Anaga kalnu ziemeļu daļu. Bija viena konkrēta vieta, kuru Daria vēlējās apmeklēt, un tā saucas “Taganana”. Tā izskatās nedaudz kā maiju civilizācijas pilsēta, kas ierīkota mūžzaļos kalnos. Kvadrātveida māju košās sienas spēcīgi kontrastēja ar tumši zaļajiem un pelēkajiem kalniem.
Tā nebija tikai iespaids par izolētu vietu – tur bija grūti nokļūt. Lai redzētu šo ciematu, mums bija jābrauc pa gandrīz pilnībā kalnu ceļu, kas bija tik līkumots, ka dažreiz pagriezās pa kreisi vai pa labi par 180 grādiem, un to pašu atkārtoja vairākas reizes tikai dažu kilometru garumā. Bet tas bija tā vērts. Šīs vietas miers un majestātiskums nomierināja mūsu nervus pēc šīs trakulīgās braukšanas augšā un lejā.
Gandrīz aiz šī ciemata atradās Benijo pludmale un La Roca. Vieta, par kuru Niko sapņoja savā fotogrāfijas vīzijā. Tā ir Tenerifes ziemeļu krasta līnija. Tur kalnu nogāzes pēkšņi beidzas un dominē pār melnās smiltis (vulkāna atliekas) pludmali. Tomēr mūs visvairāk fascinēja milzīgie akmeņi, kas parādījās no okeāna mūsu acu priekšā, tiklīdz mēs nokāpām pa kāpnēm no kalna uz krastu.
Milzīgie viļņi sita pret tiem, gaisā atstājot ūdens pērles. Troksņa dēļ mums nācās kliegt, lai sadzirdētu viens otru, un mēs nevarējām iedomāties, kā šeit kāds varētu peldēties… Tomēr Nikam tā bija fotogrāfijas paradīze un jauns izaicinājums, jo viņš iepriekš nebija uzņēmis daudz kadru no tik akmeņainas krasta līnijas, kur ūdens vienkārši šļakstījās tieši priekšā objektīvam.
Anagas kalni bija viens no iemesliem, kāpēc mēs iemīlējām Tenerifi. Šāda savvaļīgā, senā daba, kas savienojās ar skatiem uz gleznainiem ciematiem, atgādinot senās Dienvidamerikas kultūras, mums aizrāva elpu ik pēc dažiem kilometriem, ko mēs veicām ar auto vai kājām. Ceļi Anagas kalnos mums dažkārt radīja nelielu reiboni, bet tie bija arī piedzīvojums. Tomēr visvairāk mūs pārsteidza šī mierīguma sajūta, atrodoties tuvu dabai un tās pirmsākumiem.
