Spānija aptver lielāko daļu no Ibērijas pussalas un sniedzas tālu ārpus tās robežām: Vidusjūrā atrodas Baleāru salas — Maljorka un Menorka, bet pie Āfrikas krastiem — vulkāniskās Kanāriju salas. Madride, kas ir visaugstāk esošā galvaspilsēta Eiropas Savienībā, atrodas tās ģeogrāfiskajā centrā, bet Barselona, Valensija un Saragosa izvietotas ziemeļos un austrumos. Nedaudzas valstis vienā teritorijā spēj ietvert tik lielu daudzveidību — sākot no mauru pilīm un gotikas katedrālēm līdz pat mēnessainiem vulkāniskiem plato un vieniem no tumšākajiem nakts debesīm Eiropā.
Madride
„Metropolis” ēka ir vieta, no kuras lielākā daļa fotogrāfu sāk savu ceļojumu pa Madridi, un tam ir pamatots iemesls. Es stāvēju rindā stundu, lai nokļūtu uz Círculo de Bellas Artes jumta un vērotu saulrietu aiz „Metropolis” ēkas un Madrides centra, kamēr Sierra de Guadarrama kalni pie horizonta aiz jumtiem iekrāsojās violētā krāsā. Lejā, ielas līmenī, Gran Vía naktī attaisno savu reputāciju kā Spānijas Brodveja: es stāvēju vienā un tajā pašā vietā vairāk nekā 40 minūtes, iemūžinot aizmugurējās gaismas, kas apņem franču Beaux-Arts stila stūri, ko brāļi Février uzcēla no 1907. līdz 1911. gadam.
Karaliskajam kvartālam ir nepieciešama cita veida pacietība. Lai nofotografētu Karalisko pili pāri tukšajai Plaza de la Armería, es apvienoju 30 kadrus no katedrāles terases, lai no attēla izņemtu cilvēku pūļus. Pretī esošā Almudenas katedrāle izskatās gadsimtiem sena, taču tā tika iesvētīta tikai 1993. gadā, kad Madridi apmeklēja pāvests Jānis Pāvils II. Vairāk informācijas var atrast manā pilnajā Madrides ceļvedī, kas tapis, pamatojoties uz februāra ceļojumu, kad pilsētā valdīja Berlīnes vēlās pavasara temperatūras.
Plaza de España un Buen Retiro parks
Madride ir vērts izstaigāt tās ievērojamākās vietas. Spānijas laukumā (Plaza de España) Servantesa piemineklis raugās pār Don Kihota un Sančo Panzas bronzas figūrām, bet tā aizmugurē Literatūras personifikācija sēž tronī virs piecām statujām, kas simbolizē piecus kontinentus, kuri lasa Servantesu. Vēlā vakarā laukums iztukšojas no tūristiem, un tieši tad visvairāk izceļas apzeltītā strūklaka.
Austrumos no centra atrodas Buen Retiro parks, kas 17. gadsimtā tika izveidots kā karaļa atpūtas vieta, un Kristāla pils virs nelielā dīķa, kas 1887. gadā uzcelta pēc tās Londonas nosaukuma devējas parauga, mūsu apmeklējuma dienā rīkoja putnu dziesmu izstādi. Netālu atrodas Puerta de Alcalá — 18. gadsimta vārti, kas mums atgādināja Berlīnes Brandenburģes vārtus; lai tos naktī no satiksmes saliņas nofotografētu, bija nepieciešama pusstunda, lai saskaņotu aizmugurējo lukturu gaismas mirgojumu. Kā mūsdienīgs pretmets – slīpās KIO torņi, kas slīpst viens pret otru 15 grādu leņķī, ir pirmie slīpās debesskrāpji, kas jebkad uzcelti.
Barselona
Barselona pieder Antonijam Gaudī. 2023. gadā mūsu saraksta pirmo vietu ieņēma Casa Batlló: šī ēka tika uzcelta 1877. gadā, un Gaudī to pārveidoja no 1904. līdz 1906. gadam; tās fasāde ir klāta ar mozaīku, tajā ir kaulu formas balkoni, un tajā nav nevienas taisnas līnijas. Iekšā griesti virs lustras virpuļo kā kameleona acs virs „Noble Floor”, kur Batlló ģimene reiz uzņēma viesus. Augšup pa kalnu Park Güell parāda to pašu naturalistisko rokrakstu pilsētas mērogā; to 1900. gadā pasūtīja Eusebi Güell, un kopš 1984. gada tas ir iekļauts UNESCO mantojuma sarakstā.
Vecpilsēta prasa agrāku celšanos. Es pastaigājos pa Gotikas kvartālu pirms saullēkta, lai iemūžinātu Pont del Bisbe ar vēl degošajām laternām – neogotikas tiltu no 1920. gadiem, kas pārliecinoši izskatās pēc viduslaiku celtnes. Un no mūsu istabas vienā no nedaudzajām pilsētas augstceltnēm mūs katru rītu sveicināja La Monumental arēna — 1916. gadā uzcelta, bizantiešu stilā veidota arēna, kas aizņem veselu Eixample kvartāla kvartālu.
Valensija
Valensija pēc 1957. gada plūdiem mainīja upes gultni un pārveidoja Turijas upes izžuvušo gultni par parku, pēc tam tajā uzcēla savu nākotni. Valensijā dzimušā Santjago Kalatravas projektētā Mākslas un zinātnes pils pārsniedza manas jau tā augstās cerības: Saulrieta laikā es pastaigājos zem Zinātnes muzeja baltajām betona ribām, nofotografēju „Hemisfèric” – acs formas planetāriju, kas 1998. gadā atklāja šo kompleksu, un turpināju strādāt pēc zilas stundas Princis Felipe muzejā, kamēr Daria lasīja kafejnīcā.
Vecpilsēta nezaudē savu šarmu, neraugoties uz visu to betonu. Vienā dzīvīgā vakarā iegaumēju ceļu uz Plaza de la Virgen un atgriezos rītausmā, kad laukumu jau mazgāja tīru. Blakus esošajā Valensijas katedrālē sānu kapelā tiek glabāts kauss, ko godā kā Svēto Grālu, un Mercado Central aizņem 8 000 kvadrātmetrus ar jūgendstila metāla konstrukcijām un vitrāžām. Pie ūdens Juan Carlos I jahtu piestātne joprojām izstaro „Amerikas kausa” spožumu. Pilnīgais Valensijas ceļojumu ceļvedis sniedz padziļinātu ieskatu par pilsētu.
Saragosa
Saragosa bija mūsu ceļojuma pa Spāniju patīkams pārsteigums. Es to atklāju, meklējot kartē vietas pēc Barselonas, rezervēju vilcienu un nonācu pilsētā ar plašām laukumiem, ēkām, kas visu nakti bija izgaismotas, un rītausmā gandrīz bez tūristiem. Viss ir saistīts ar Basílica del Pilar: pastkartes rāmis ar pilsētas nosaukumu, kas iegravēts bruģī, saulrieta atspulgs Ebro upē un baroka fasāde, kas silti izgaismota virs upes — šis kadrs man izmaksāja dubļus kurpēs. Saskaņā ar tradīciju tā ir pirmā baznīca, kas veltīta Marijai.
Pilsētas nosaukums cēlies no „Caesaraugusta”, un tās vēsturiskie slāņi joprojām ir redzami. La Seo apvieno romānikas, gotikas, mudéjar, renesanses un baroka stilus vietā, kur kādreiz atradās romiešu forums un mošeja. No Lauvu tilta vietējie iedzīvotāji, dodoties mājās no darba, vēro saulrietu virs El Pilar. Aljaferijas pils — 11. gadsimta nocietināta islāma pils, kurā tagad atrodas Aragonas parlaments, — mani aizrāva vairāk nekā jebkura cita ēka, ko biju fotografējis iepriekš; pat tās gotiskajā Patio de San Martín pagalmā nebija neviena apmeklētāja, kamēr visi steidzās uz mauru zālēm. Un „Fuente de la Hispanidad” man radīja mulsumu, līdz es nejauši dzirdēju kādu ekskursantu grupu: skatoties no pareizā leņķa, ūdens veido Latīņamerikas karti. Vairāk informācijas atrodama Saragosas ceļojumu ceļvedī.
Mallorca
Mallorca bieži tiek jokota kā Vācijas septiņpadsmitā federālā zeme, un mēs uz to atbildējām, izvairoties no trokšņainās dienvidu piekrastes un dodoties uz Alcúdiju ziemeļos — pilsētu, kuras nosaukums cēlies no arābu valodas vārda, kas nozīmē „kalni”. Atalgojums bija saulriets virs Port d’Alcúdia, kad ūdens zem kalniem pārvērtās par šķidro zeltu. Vēl vienā vakarā tur es komponēju skatu uz ostu un kalnu virsotnēm, kad kāds pāris piegāja pie promenādes margām, lai uzņemtu selfiju saulrieta fonā; viņu kadrs kļuva par manējo.
Palma ir vērta apmeklējuma. La Seu katedrāle ir 121 metru gara un 44 metrus augsta — gotikas celtne, kuras būvniecība ilga no 1229. līdz 1601. gadam, un kuras interjeru pats Gaudí pārveidoja no 1901. gada līdz brīdim, kad 1914. gadā pēc strīda pameta projektu. No parka pie ostas var iemūžināt katedrāli kopā ar La Almudainas Karalisko pili, kas joprojām ir Spānijas karaliskās ģimenes oficiālā rezidence. Pilnīgais Maljorkas ceļojumu ceļvedis aptver salu pa sezonām.
Menorca
Menorca ir sala, uz kuru es atgriežos atkal un atkal — jau četras reizes kā instruktors „PhotoPills“ fotogrāfijas nometnē, un skaits turpina pieaugt. Mūsu bāzes vieta ir Cala Galdana — kūrorta līcis, kura skaistāko panorāmu mēs ar Dariu atradām neplānotā pārgājienā, uzkāpjot uz skatu platformas „Mirador Sa Punta“ virs priežu meža. Divdesmit minūšu gājiena attālumā esošā Cala Mitjana atklāj neapstrādātu Baleāru salu krāsu paleti: tirkīza krāsa, balts kaļķakmens, zaļas priedes un pilnīgi nekādas ērtības.
Krasts nepārtraukti pārsteidz. Pont d'en Gil ir dabiska kaļķakmens arka, ko sākumā es sajaucu ar senas ostas vārtiem. Ciutadellā es kopā ar Albertu Drosu un Eliju Lokardi krēslas stundā vadīju grupu uz Castell de Sant Nicolau, tad pamanīju, ka visi ainavu fotogrāfi bija nokāpuši uz klintīm, kamēr es kadrēju cietoksni kopā ar sievu, kura gaidīja pie tā vārtiem. Es nepārvēršu ainavu fotogrāfus par pilsētas ainavu fotogrāfiem.
Menorkas bākas
Menorkas raksturs vislabāk atspoguļojas tās bākās. Favàritxas bāka, kas pabeigta 1922. gadā, ir rotāta ar melnu spirāli, kas vijās augšup pa torni, un stāv uz tumša šīfera, kas izskatās kā Mēness filmēšanas laukums; katrs apmeklējums man piedāvā jaunu kompozīciju. Netālu esošā Cap de Favàritx kaļķakmens krasta līnija saulrieta laikā man mirdzēja rozā krāsā, un uz klintīm bija izkliedējušies vēl 39 citi fotogrāfi.
Ziemeļu krasts pieder Cavalleriai. Tās bāka paceļas 94 metrus virs jūras, un tās fotografēšana saullēktā likās kā meditācija. Citā vakarā tur es iegāju tumšā alā tieši tajā brīdī, kad rietošā saule uz dažām sekundēm apgaismoja tās sienas – pietiekami ilgi, lai no alā iekšpuses uzņemtu vienu kadru ar bāku mirdzuma fonā. Menorca ir Spānijas austrumu galējais punkts, tāpēc darbnīcas rīts uz šīm klintīm nozīmē valsts pirmo saullēktu, ko var sasniegt, uzkāpjot uz zemesragu pilnīgā tumsā.
Menorkas nakts debesis
Menorca 2019. gadā ieguva „Starlight Reserve“ statusu, un šis apzīmējums ir pelnīts. Tā kā Vidusjūra izolē salu no gaismas piesārņojuma, Piena Ceļš virs Favàritxas plešas pa debesīm pietiekami skaidri, lai to varētu redzēt ar neapbruņotu aci. Mēs dodamies turp maijā, kad galaktikas centrs atrodas visaugstāk; pat no tādas ciemata malas kā Son Bou var nofotografēt Piena Ceļu virs pilsētas gaismām.
Arī manas pirmās zvaigžņu pēdas tapa tieši šeit, un tas bija grūts process: mana kamera atteicās automātiski uzņemt attēlus ar noteiktu intervālu, tāpēc es skaitīju līdz 30 un nospiedu slēdži, atkārtojot to stundu pēc stundas. Kļūdu nebija, un izliektās līnijas iznāca skaidras.
Peñíscola
Es devos uz Peñískolu, lai redzētu vienu konkrētu skatu, un nepretošos, ka tā ir. Naktī no pludmales apgaismotā vecpilsēta paceļas no jūras aiz salmu saulessarga — tieši tāpēc vietējie to dēvē par „pilsētu jūrā”. Templiešu pils virsotnē tika uzcelta 14. gadsimta sākumā, un vēlāk tajā dzīvoja Papa Luna, antipāvests Benedikts XIII; pie šiem mūriem tika filmētas gan filma „El Cid”, gan seriāla „Troņu spēles” epizodes.
Zem nocietinājumiem vecpilsētas šaurajās ieliņās mijas krāsainas fasādes, suvenīru veikaliņi un laternu gaisma uz bruģakmeņiem. Kad mēs tur bijām, lielākā daļa tūristu bija spāņi, kas pavadīja savas vasaras brīvdienas, tādēļ pilsētā, kas atrodas Kostadelazahara piekrastē starp Valensiju un Barselonu, valdīja miers.
Tenerife un Teides kalns
Teide, kas atrodas 3 715 metru augstumā, ir Spānijas augstākais kalns, un tā augstais plato rada sajūtu, it kā atrastos citā planetā; tādas filmas kā „Pērtiķu planēta” to ir izmantojušas tieši šādā nolūkā. Lai iemūžinātu vulkāna panorāmu pēdējās dienasgaismas stundās, es saliku kopā deviņus vertikālus kadrus, kuros trošu vagoniņš uz nogāzes kalpo kā mēroga rādītājs. Roques de García dienu izglāba apstāšanās tualetē: iznākot no vienīgās plakanuma viesnīcas, es redzēju, kā debesis virs klinšu veidojumiem uzliesmo, un skrēju atpakaļ pēc statīva, izmantojot tukšo celiņu kā vadošo līniju.
Augstums kalpo arī zinātnei. Teides observatorija atrodas 2390 metru augstumā, un tajā atrodas teleskops, ar kura palīdzību tika atklāts pirmais brūnais punduris, ko nosauca par „Teide 1”. Braucot augšup caur Las Kanjadas, es beidzot ieraudzīju Teides buglosu — trīs metrus augsto augu, kuram es piešķīru iesauku „spoku zieds”, jo gadiem ilgi biju redzējis tikai tā ziemas skeletus, kas izcēlās uz nogāžu fona un La Gomeras silueta priekšā.
Anagas kalni
Tenerifes ziemeļaustrumos slēpjas mežs, kas ir par 20 000 gadiem atpalicis no sava laika. Anagas kalnu laurisilva, kas ir UNESCO biosfēras rezervāts, kādreiz klāja Dienvideiropu; tagad tajā pastaigājoties, var vērot, kā mākoņi peld starp koku stumbriem acu līmenī. Manā iecienītākajā pārgājiena takā no Mirador Cruz del Carmen es redzēju, kā migla sadala gaismu redzamos staros virs takas, un sūnu apaugušie lauru koridori nepārtraukti slēpa un atkal atklāja sauli, kamēr mākoņi virzījās cauri mežam ap mums.
Ceļi pa kalnu grēdām paver plašākus skatus. Braucot uz krastu, mēs apstājāmies, kad saules stari vajāja mākoņus pāri Anagas ielejām, un nobraukums beidzas pie Benijo pludmales — 300 metru garas melnās vulkāniskās smiltis, kur Atlantijas okeāns aizliedz peldēties, bet apbalvo fotogrāfus. Tagananas ciemats, uz kuru ved ceļš ar 180 grādu līkumiem, man šķita drīzāk kā attāls ciemats Peru kalnos, nevis Spānijā.
Santa Krusa un La Laguna
Tenerifes pilsētas izceļas ar savu raksturīgo izskatu. Santakrusā Santjago Kalatravas projektētā „Auditorio de Tenerife” ar savu baltu viļņveida siluetu izliecas starp pilsētu un Atlantijas okeānu; es varētu visu dienu to apstaigāt, meklējot kompozīcijas, un tā ir attēlota uz Spānijas pastmarkām un eiro monētām. Klusākā rītā devāmies uz Āfrikas Dievmātes tirgu, kur neviens nesteidzas un garšaugi un ziedi piepilda ar smaržu koloniālā stila pagalmus. Tālāk gar krastu, Kandelarijā, bazilikas blakus esošā balta kapela izcēlās saules gaismā uz melno klintju fona un virs kalniem veidojošās vētras priekšā – šajā pilsētā, kuras Dievmāte ir Kanāriju salu aizbildne.
San Kristobal de La Laguna, salas bijusī galvaspilsēta, ir klusāka un vēsturiskāka. Var uzkāpt Iglesia de la Concepción tornī, lai baudītu skatu uz vecpilsētu. No Anagas augstumiem Las Teresitas lepojas ar retu zeltainu smilti, ko sala ievedusi no Sahāras. Un pie Bajamāras plūdmaiņu baseiniem tēvs pacēla dēlu virs galvas, kad aiz viņiem uzsprāga vilnis — viens kadrs no mūsu kāzu gadadienas, ko es nekad nebūtu varējis ieplānot.
Fotografēšana Spānijā
Spānija ir vieta, kur es no fotogrāfijas uzņemšanas pāreju uz tās mācīšanu. PhotoPills nometnē Menorkā es vadu darbnīcas uz klintīm un pludmalēs, un tieši tur es arī turpinu mācīties: gaisma ar gaismas cauruli kopā ar dejotāju man bija jauna pieredze, līdz brīdim, kad Ēriks Parē un Kims Henrijs to parādīja aukstā, rāmā naktī, gaisā aiz viņas ar kustīgu cauruli zīmējot figūras.
Šeit šis amats atalgo apdomību. Teides skatu vietā Mirador Cruz del Carmen es pavadīju pusstundu uz statīva ar tilt-shift objektīvu, lai palisāde būtu tukša no cilvēkiem un līnijas – pilnīgi taisnas, ar mākoņu jūru, kas skalojas pie vulkāna pamatnes. Tāda pati pacietība bija nepieciešama, lai uzņemtu 30 savienotus kadrus pie Karaļpils Madridē un stundu ilgu ekspozīciju ar 30 sekunžu intervālu zem Menorkas zvaigznēm. Objekti stāv nekustīgi; darbs slēpjas gaidīšanā.
Kad apmeklēt Spāniju
Spānijā ir vairāki kalendāri. Pilsētas vislabāk izskatās fotogrāfijās ārpus vasaras karstākā laika: mēs fotografējām Madridi februārī, kad gaisa temperatūra bija kā vēlā pavasarī, un Saragosas pieminekļi visu gadu paliek apgaismoti visu nakti, kamēr rītausmā laukumi ir tukši. Jūlijs un augusts iekšzemē atnes īstu karstumu, bet pie visām krastmalām – pārpildītas pludmales.
Salās gadalaiki ir apgriezti. Mēs apmeklējam Tenerifi novembrī un ziemā, kad Anagas mākoņu mežs izskatās vislabāk un Teides plato joprojām piedāvā skaidru saulrieta gaismu. Menorkai ir divi labākie laiki: vasara, lai apmeklētu kalas, un maijs – Piena Ceļa sezona, kad „PhotoPills” nometne pulcē fotogrāfus no visas pasaules. Teide kopš 2007. gada ir iekļauts Pasaules mantojuma sarakstā, un tā augstais plato ir fotogēnisks jebkurā mēnesī; pirms brauciena uz augšu pārbaudiet observatorijas webkameru, jo virsotnē valda savi laika apstākļi.
Bieži uzdotie jautājumi
Kad ir labākais laiks, lai apmeklētu Spāniju?
Tas atkarīgs no reģiona. Vēlā pavasara un agrā rudens laiks ir piemērots kontinentālajām pilsētām, kurās jūlijā un augustā kļūst ļoti karsts. Baleāru salās labākais laiks ir no maija līdz septembrim, savukārt Kanāriju salās klimats ir maigs visa gada garumā, tādēļ tās ir lieliska ziemas atpūtas vieta.
Cik dienu jums vajadzēs Spānijā?
Pirmajam ceļojumam pietiek ar desmit līdz četrpadsmit dienām: trīs vai četras Madridē, trīs Barselonā, un pārējās sadalīt starp Valensiju, Saragosu vai Andalūziju. Baleāru un Kanāriju salām katrai ir veltāma atsevišķa nedēļa, nevis steidzīgs papildinājums ceļojumam.
Kur labāk doties pirmajā vizītē — uz Madridi vai Barselonu?
Tās atbilst dažādām noskaņām. Madridē valsts centrā atrodas grandiozi bulvāri, karaliskā arhitektūra un pasaules līmeņa muzeji. Barselonā pievienojas Gaudi arhitektūra, viduslaiku Gotikas kvartāls un Vidusjūra. Lielākajā daļā divu nedēļu ceļojumu maršrutu ir iekļautas abas pilsētas, kuras savieno ātrgaitas vilciens, brauciens ar kuru ilgst aptuveni divas ar pusi stundas.
Vai Spānijā jums ir nepieciešama automašīna?
Pilsētās tā nav vajadzīga. Madridi, Barselonu, Valensiju un Saragosu savieno ātrgaitas vilcieni, un, tiklīdz esat ieradušies, tur var pārvietoties kājām. Auto noder salās: Menorkas līči, Tenerifes kalnu ceļi un Maljorkas ziemeļu krasts atrodas ārpus sabiedriskā transporta sasniedzamības robežas.
Vai Spānija ir piemērota fotogrāfijai?
Tā ir viena no daudzveidīgākajām valstīm Eiropā šajā jomā. Vienā ceļojumā var apskatīt Gaudi fasādes, mauru pilis, gotiskās katedrāles, vulkāniskos plato virs mākoņiem, tirkīza krāsas līčus un aizsargātos tumšos debesis. Gaisma paliek spēcīga visu ziemu, īpaši dienvidos un salās.
Kura Spānijas sala ir vispiemērotākā fotogrāfiem?
Menorca un Tenerife piedāvā atšķirīgas iespējas. Menorkā uz šīs nelielās salas var atrast kaļķakmens līčus, bākas un „Starlight Reserve” nakts debesis. Tenerifē ir Spānijas augstākais kalns, mākoņu mežs un melnās smiltis pludmales. Starp tām atrodas Maljorka, kuras galvenais fotogrāfijas objekts ir Palmas gotikas katedrāle.
Vai Spānijā var redzēt Piena Ceļu?
Jā, un Menorca ir viena no labākajām vietām, kur to darīt. Sala 2019. gadā kļuva par „Starlight Reserve” (zvaigžņu gaismas rezervātu), un sezonā, atrodoties tālu no pilsētām, galaktikas centru var redzēt ar neapbruņotu aci. Labākais laiks ir no maija līdz septembrim, un vislabākie apstākļi ir ap jauno mēnesi.
