Leiria
Pēdējā atjaunināšana: 2026.
gada 14. maijs, autors: Nico Trinkhaus
Leirija nebija mūsu tūlītējā „obligāti apmeklējamo vietu” sarakstā Portugālē. Mēs šeit ieradāmies pavisam cita iemesla dēļ: lai nokārtotu portugāļu valodas eksāmenu, kas mums bija nepieciešams pilsonības pieteikuma iesniegšanai pēc sešiem šajā valstī pavadītiem gadiem. Mūsu plāns bija vienkāršs. Iebraukt, mācīties, nokārtot eksāmenu, aizbraukt.
Bet dienā, kad mums bija jāatkārto darbības vārdu laiki, laiks bija pārāk skaists, lai pavadītu to telpās. Kādu brīdi es paskatījos uz Darju un teicu: „To, ko mēs līdz šim nezinām, mēs neiemācīsimies nākamajās pāris stundās. Aiziet, apskatīsim pilsētu.”
Tāpēc mēs atstājām grāmatas, un es sāku meklēt Google Maps kafejnīcu, kurā pārdod Leirijas tipiskos saldumus ar olu dzeltenumu. Tagad plāns bija šāds: vispirms konditorejas izstrādājumi, tad redzēsim, kurp mūs aizvedīs pilsēta.
Ak, un, ja gadījumā nezināt: Leiria ir apgabala galvaspilsēta Portugāles centrālajā daļā, aptuveni pusceļā starp Lisabonu un Koimbrā. Mums nebija ne jausmas, ko gaidīt.
Saturs
Mākslas ceļojumu fotogrāfs
Niko Trinkhaus ir pazīstams ar saviem spilgtajiem attēliem, kas kopš 2011. gada ir saņēmuši vairāk nekā 100 starptautiskas balvas. Viņa darbi ir izstādīti visā Eiropā.
Rodrigues Lobo laukums: Leirijas „dzīvojamā istaba“
Man patīk pilsētu laukumi. Tie par pilsētas dzīvi pastāsta daudz vairāk nekā jebkurš muzejs, un Praça Rodrigues Lobo nav izņēmums.
Laukums ir nosaukts par godu portugāļu dzejniekam Francisco Rodrigues Lobo, kurš dzimis Leirijā un daudz iedvesmas smēlās no šī reģiona. Tur joprojām var atrast viņa statuju. Taču šīs vietas vēsture sniedzas vēl tālāk. Sākotnēji tas bija Praça de São Martinho, nosaukts pēc baznīcas, kas kādreiz atradās šeit. Pilsētas dzīve ir saistīta ar šo vietu jau kopš 12. gadsimta, kad tā paplašinājās ārpus Leirijas pils mūriem.
No jebkuras vietas laukumā var redzēt pili virs jumtiem. Bruģakmens segumam ir Portugālei raksturīgie calçada raksti, un apkārt esošās zemas pastellkrāsas fasādes rada sajūtu, ka visa telpa ir atvērta un nesteidzīga. Daria nodeva savu termosu baristam, lai tas to piepildītu ar kafiju, kamēr es nopirku sev divas vai trīs Brisas do Lis no letes. Tas bija mūsu nelielais uzkodas pirms došanās augšup pa kalnu.
Lai uzņemtu laukuma fotoattēlu, es kādu laiku staigāju pa malām, meklējot pareizo leņķi, kurā priekšplānā esošās calçada līnijas piesaistītu skatienu kompozīcijā. Laukums bija pietiekami noslogots, tāpēc, lai iegūtu skaidru kadru bez cilvēkiem, bija nepieciešama pacietība, vairāku ekspozīciju apvienošana un neliela pēcapstrāde, lai izņemtu tos nedaudzos cilvēkus, kuri sēdēja kafejnīcās un nekad nepakustējās.
"Leirija bez tevis nepastāv"
Leirijas pilsētas zīme ir centrāls Leirijas orientieris, kurā pilsētas nosaukums attēlots ar burtu instalāciju.
Zīme atrodas tieši blakus ievērojamajam strūklakas Fonte Luminosa pie Praça Goa Damão e Diu, centrālajā laukumā, kas atrodas netālu no Leirijas vecpilsētas laukuma. Strūklaka, ko veidojis tēlnieks Lagoa Henriques, godina divas upes, kas plūst cauri pilsētai – Lis un Lena.
Kad mēs stāstījām cilvēkiem, ka dodamies uz turieni, lai kārtotu valodas eksāmenu, neviens neteica „o, forši” vai „man patīk šī pilsēta”. Visi vienmēr teica: „Leirija? Tu taču zini, ka Leirijas nemaz nav, vai ne?” Katrs portugālis to atkārtoja, it kā tas būtu draudzīgs noslēpums, ko neviens neuzņemas izskaidrot.
Leirijai ir arī cita reputācija. Mans draugs Žoāo, kurš brauca kopā ar mani uz Portugāles ziemeļiem, reiz man teica, lai es samazinu ātrumu, kad, braucot pa A1 šoseju, bijām nonākuši 20 km attālumā no pilsētas. Turienes policija ir slavena ar ātruma kontroles radariem. Viņš teica, ka viņi tevi apstājas pie degvielas uzpildes stacijas un uz vietas izraksta sodu. 20 km pirms un pēc Leirijas viņš vienmēr pārliecinās, ka brauc tieši ar atļauto ātrumu. Tāpēc jau pirms apmeklējuma mums bija interese. Kas tas par Leiriju, ko neviens neņem nopietni?
Mani pārsteidza tas, ka pilsēta nemēģināja cīnīties pret šo joku. Tā vietā viņi to izmantoja. Jūs redzēsiet frāzi "Leiria não existe sem ti" pārvērstu par saukli, tieši blakus Instagram-vērtīgajam pilsētas zīmim Praça Goa Damão e Diu. Tas nozīmē "Leiria nepastāv bez tevis".
Es uzņēmu šo fotoattēlu vietējās saldumu izstādes Prova Leiria Doçaria laikā, tāpēc zīme bija dekorēta ar Brisas do Lis attēliem. Bez izstādes dekorācijām burti ir vienkārši balti un mazāk kontrastē ar fonu. Laimīgs laika izvēles dēļ šis fotoattēls iznāca interesantāks.
Saldā Leirija: „Brisas do Lis“ un saldumu gadatirgus
Ja vēlaties ātri iepazīt kādu Portugāles pilsētu, atstājiet ceļvedi malā un dodieties tieši uz konditorejas leti.
Leirijā jāzina nosaukums Brisas do Lis, kas nosaukts pēc upes, kas plūst cauri pilsētai. Šo konditorejas izstrādājumu vēsturiski gatavoja mūķenes bijušajā Convento de Santana klosterī. Olu dzeltenumi, cukurs, maltas mandeles. To var atrast kafejnīcās visā vecpilsētā. LuziClara ir viena no tradicionālajām vietām, un Casinha Velha ir ieteikusi Michelin Guide.
Es būšu godīga: es nopirku dažus mūsu pirmajā dienā, un tie bija garšīgi, bet manai gaumei olas dzeltenuma garša ir diezgan intensīva. Nesaprotiet mani nepareizi, es mīlu portugāļu olas dzeltenuma desertus, bet es parasti dodu priekšroku kaut kam, kur olu garša nav tik dominējoša, piemēram, klasiskajai pastel de nata. Daria arī izmēģināja vienu, un mēs beigās tos apēdam vakarā, pārskatot mūsu mācību materiālus. Ir kaut kas tāds, pārskatot portugāļu darbības vārdu konjugācijas ar vietējo saldumu rokā, kas liek visam uzdevumam justies mazāk kā pārbaudījumam un vairāk kā tam, ka mēs patiešām dzīvojam šeit.
Nākamajā dienā mēs devāmies uz Prova Leiria Doçaria, saldumu gadatirgu Mercado de Sant'Ana, un nogaršojām vēl vairākus reģionālos konditorejas izstrādājumus. Gadatirgū bija desmitiem dažādu veidu no visa Leirijas rajona. Man nebija vajadzības pēc vēl viena Brisa do Lis, bet tur bija daudz citu olas dzeltenuma izstrādājumu, kurus vajadzēja izmēģināt.
Labākais skatu punkts Leirijā
Leirijas zvanu tornis ir vēsturisks objekts Leirijas vecpilsētā, no kura paveras brīnišķīgs skats uz pilsētu un apkārtējo ainavu.
Jautrs stāsts: mēs devāmies uz Leiriju, lai pavadītu garu nedēļas nogali un nokārtotu valodas eksāmenu, kas mums ir nepieciešams, lai pieteiktos Portugāles pilsonībai pēc sešu gadu uzturēšanās šajā valstī. Bet dienā, kad mums vajadzēja mācīties, nakts bija tik skaista un patīkama, ka es nespēju pretoties kārdinājumam doties nelielā piedzīvojumā.
Pēc saldumu pauzes mēs devāmies augšup uz pili, meklējot pietiekami augstu skatu punktu, lai vienā kadrā ietilptu gan pilsēta, gan pils. Ceļš uz augšu ir tipisks Portugālei: šauras viduslaiku ieliņas bez īsta bruģa, tāpēc nākas iet pa ceļu blakus automašīnām. Sākumā tas ir nedaudz neērti, bet pēc pāris gadiem šeit pie tā pierod. Autovadītāji ir uzmanīgi un cilvēki rūpējas viens par otru, tāpēc tas ir drošāk, nekā izskatās.
Problēma, ko mēs, fotogrāfi, pazīstam tik labi: kad esi uz pils jumta, nevar nofotografēt Leiriju ar pili. Tu atrodies tajā vienīgajā vietā, ko vēlies redzēt bildē.
Es atklāju publisku terasi netālu no katedrāles, tieši blakus zvanu tornim. Tā atrodas netālu no lifta, kas savieno pilsētas apakšējo un augšējo daļu. Mēs uzkāpām kājām, bet atpakaļ nolaidāmies ar liftu.
Vietējie joko, ka Leirijā ir katedrāle bez torņa un tornis bez katedrāles, jo abi tika uzcelti atsevišķi.
Fotogrāfija
Kad es nonācu uz terases, pie margām stāvēja pāris – tieši tur, kur man bija jāfotografē. Viņi tur pavadīja labas desmit minūtes. Es stāvēju aiz viņiem un domāju: „Nu, cik ilgi jūs tur vēlaties stāvēt?” Bet skatu vietā cilvēkus nevar steigt. Beidzot viņi aizgāja, un margas palika man vienam pašam.
Es to izmantoju kā vadošo līniju, kas skatienu virza no priekšplāna augšup caur zvanu torni un tālāk uz pili. Vēlās pēcpusdienas gaisma lika koku ēnām kristies pāri torņa sienām, piešķirot tekstūru virsmai, kas citādi būtu vienkārši plakana balta virsma. Plašais leņķis, bez statīva. Kad biju izveidojis kompozīciju, ar kuru biju apmierināts, mēs devāmies atpakaļ uz leju un vēl nedaudz izpētījām pilsētu, pirms atgriezāmies pie savām grāmatām.
Leirijas pils saulrieta laikā
Leirijas pils (Castelo de Leiria) ir viduslaiku pils, kas atrodas virs vēsturiskās Leirijas pilsētas Portugāles centrālajā daļā. Atrodoties Leirijā, šo pili ir grūti nepamanīt, jo šo majestātisko celtni var redzēt praktiski no jebkuras vietas pilsētā, un tā izstaro vēsturisko gaisotni un nedaudz mistikas.
Leirijas pili ir grūti nepamanīt. Tā atrodas uz kalna virsotnes, un to var redzēt no dažādām pilsētas vietām. Pili uzcēla Dom Afonso Henriques, Portugāles pirmais karalis, un deviņu gadsimtu laikā tā no militāras cietokšņa pārvērtās par karaļa rezidenci. Tā nav tik slavena kā netālu esošās Tomaras vai Obidosas pils, taču tam ir arī savas priekšrocības: šeit ir ievērojami mazāk apmeklētāju un rodas sajūta, ka atklāj kādu slēptu dārgakmeni.
Fotografēšana no mūsu jumta
Mans mīļākais mirklis pie pils nenotika kādā no iepriekš izvēlētajām fotogrāfiju uzņemšanas vietām.
Mēs apmetāmies viesu namā Forest Villas Guest House, un mūsu numurs atradās tieši zem jumta terases. Tajā vakarā es pārskatīju mācību materiālus, kad pamanīju, ka pils sienas atspoguļo siltu saulrieta gaismu. Es klusi izslīdu no istabas, pat neuzvelkot piemērotus apavus. Vienkārši uzkāpu uz terases zeķēs.
Terase bija tukša. Nebija ne krēslu, ne galdu, tikai līdzena terase un skats. Es pārgāju uz tālāko malu, lai izvairītos no koku rindas, un uzņēmu foto ar rokām. Gaisma uz akmens bija skaista, bet debesis aiz tā bija vienmuļas un pelēkas.
Es atgriezos pie Darias un mācību materiāliem. Divdesmit minūtes vēlāk es paskatījos pa logu un redzēju, ka virs pils veidojas mākoņi, kas uzņēma krāsas, saulē rietot. Es atkal uzkāpu augšā.
Tagad debesis bija dramatiskas, bet pils bija zaudējusi savu mirdzumu un izskatījās plakana. Abas fotogrāfijas bija uzņemtas no rokas, ar nedaudz atšķirīgiem fokusa attālumiem, jo es neko no tā nebiju plānojis.
Atgriežoties mājās, es apvienoju abus: pili no pirmā fotoattēla un debesis no otrā. Sakritība nebija perfekta fokusa attāluma atšķirības dēļ, bet tas darbojās. Divas reizes uzkāpu augšā zeķēs, divas versijas par to pašu skatu. Par šo procesu es rakstīju sīkāk savā ierakstā par saulrietu pie Leirijas pils.
Vienas dienas izbraucieni no Leirijas
Leiria ir lieliska vieta, no kuras doties ekskursijās. Obidos ar savu viduslaiku pilsētu, kas ieskaujama ar mūriem, atrodas mazāk nekā stundas brauciena attālumā ar auto. Mums ļoti patīk tur pavadīt laiku. Ja laiks atļauj, jau vien MediEvo festivāls ir vērts apmeklēt.
Nazare atrodas apmēram 40 minūšu brauciena attālumā uz rietumiem, un ikvienam, kas apmeklē Portugāli, tur vajadzētu aizbraukt vismaz reizi. Jums pat nav jāgaida slavenās milzu viļņi. Pārbaudiet prognozi, un, ja viļņi ir kaut cik pieklājīgi, dodieties tos apskatīt. Pat parastā dienā tas ir majestātisks skats.
Fatima, Alcobaça un Batalha atrodas 20 minūšu brauciena attālumā no Leirijas. Mēs vienā ceļojumā apmeklējām visas trīs vietas. Tas ir stāsts citam rakstam.
Pastaigas maršruts pa Leiriju (2–3 stundas)
Leirija ir pietiekami kompakta, lai vienā pēcpusdienā varētu apskatīt galvenās apskates vietas, pārvietojoties kājām. Šeit ir aptuvenais maršruts, pa kuru mēs devāmies:
- **Sāciet no Praça Rodrigues Lobo.** Izbaudiet kafiju un Brisa do Lis kādā no laukuma kafejnīcām.
- **Ieiet augšup uz zvanu torni.** Sekojiet šaurajām ieliņām virzienā uz katedrāli. Terase blakus zvanu tornim piedāvā labāko skatu uz pilsētu ar pili fonā.
- **Turpiniet ceļu uz Leirijas pili.** Vērts uzkāpt augšā, lai no augšas baudītu panorāmas skatu.
- **Nokāpiet ar liftu.** Ir publisks lifts, kas savieno augšējo un apakšējo pilsētu, kas atpakaļceļā saudzē jūsu ceļgalus.
- **Dodieties uz Leirijas pilsētas zīmi.** Tā atrodas Praça Goa Damão e Diu laukumā, netālu no Fonte Luminosa strūklakas.
- **Beidziet pie Mercado de Sant'Ana.** Ja laiks ir piemērots, šeit notiek Doçaria gadatirgus. Pretējā gadījumā tā ir laba vieta, kur iegādāties vietējos produktus.
Visa pastaiga aizņem divas līdz trīs stundas.
Sekojiet līdzi turpmākajām šī raksta atjauninājumiem.
P.S. Laiku pa laikam viens no abonentiem saņem parakstītu mākslas reprodukciju — neliels pateicības žests par to, ka esi daļa no šī ceļojuma.
bieži uzdotie jautājumi
Leirija ir pazīstama ar savu viduslaiku pili (Castelo de Leiria), vēsturisko Praça Rodrigues Lobo laukumu, vietējo saldumu „Brisas do Lis“ un portugāļu joku, ka „Leirijas nemaz nav“. Pilsētai ir arī ciešas saiknes ar Portugāles pirmo karali Domu Afonso Henriquesu.
Galvenā laukums ir Praça Rodrigues Lobo, kas nosaukts par godu šajā pilsētā dzimušajam portugāļu dzejniekam Fransisko Rodrigesam Lobo. Tas ir Leirijas vecpilsētas sabiedriskās dzīves centrs, ko ieskauj vēsturiskas ēkas, kafejnīcas un veikali, no kurienes paveras tiešs skats uz augšā esošo pili.
Tas nozīmē: „Leirija nepastāv bez tevis.“ Šis teikums ir atsauce uz populāru portugāļu joku, ka Leirija nepastāv, līdzīgi kā Vācijas Bīlefeldes konspirācijas teorija. Šo saukli var atrast blakus pilsētas norādei Praça Goa Damão e Diu laukumā.
Vecpilsētas kafejnīcās var atrast „Brisas do Lis“ – šo īpašo konditorejas izstrādājumu ar olas dzeltenumu. „LuziClara“ ir tradicionāla vieta, bet „Casinha Velha“ ir ieteikusi „Michelin“ ceļvedis. Ikgadējā pasākumā „Prova Leiria Doçaria“, kas notiek Sant'Ana tirgū, var nogaršot desmitiem reģionālo konditorejas izstrādājumu.
Leirija atrodas aptuveni 130 km uz ziemeļiem no Lisabonas. Brauciens ar automašīnu pa A1 šoseju ilgst apmēram 90 minūtes. Autobusu kompānija „Rede Expressos“ nodrošina tiešos autobusu reisus no Lisabonas Sete Rios autoostas, un brauciens ilgst apmēram divas stundas. Tieša vilcienu satiksme nav pieejama. Ja ceļojat ar automašīnu, Leirijas apkaimē ievērojiet ātruma ierobežojumus. Policija šajā ceļa posmā ir pazīstama ar stingru attieksmi.
Lai apskatītu galvenās apskates vietas, pietiek ar vienu pilnu dienu. Nedēļas nogalē ir laiks izstaigāt apkārtni nesteidzīgā tempā, nogaršot vietējos ēdienus un nofotografēt pili dažādos dienas laikos. Mēs šeit pavadījām divas dienas, un tas šķita tieši piemēroti.
Pavasarī (no aprīļa līdz jūnijam) un agrā rudenī (no septembra līdz oktobrim) valda patīkams laiks un apmeklētāju skaits ir pārskatāms. Ziemā gaisma ir maigāka un ielas klusākas, kas ir ideāli piemērots fotogrāfijai. Izstāde „Prova Leiria Doçaria“ parasti notiek rudenī.
Mēs apmetāmies viesu namā „Forest Villas“, kuram bija jumta terase ar tiešu skatu uz pili. Vecpilsētas rajonā ap Praça Rodrigues Lobo atrodas arī nelielas viesnīcas un viesu nami, no kuriem viss ir sasniedzams ar kājām.
Jā. Leirijas centrs ir kompakts, un visas galvenās apskates vietas atrodas gājiena attālumā. Turklāt ir pieejams sabiedriskais lifts, kas savieno pilsētas augšējo un apakšējo daļu, kas palīdz pārvarēt stāvākos posmus. Pilnā pastaigas maršruta veikšanai nepieciešamas divas līdz trīs stundas.
Leirijas pili uzcēla Portugāles pirmais karalis, un no tās paveras panorāmas skats uz pilsētu. Šeit nav tik daudz apmeklētāju kā Obidosas vai Tomaras pilīs, tāpēc apmeklējums šķiet daudz personīgāks. Pils ir redzama gandrīz no jebkuras vietas pilsētā, tāpēc tā kļūst par dabisku orientieri jūsu pastaigā.
No Leirijas var viegli doties vienas dienas ekskursijās uz Batalhas klosteri (UNESCO, 15 min), Fatimu (20 min), Nazarē (40 min) un Obidosu (50 min).
Jā. Mēs nokārtojām. Un Leirijai ar to nebija nekāda sakara. Bet šī pilsēta padarīja visu nedēļas nogali daudz neaizmirstamāku nekā sēdēšana viesnīcas numurā ar gramatikas grāmatu.