Florences Ponte Vecchio jeb „Vecais tilts” droši vien bija viens no pirmajiem tiltiem, kas šķērsoja Arno upi. Tāpēc tā vēsture nav vienkārša. 1345. gadā tas tika sagrauts un atjaunots no jauna. Otrā pasaules kara laikā tas bija vienīgais tilts pār Arno upi šajā apvidū, ko bēgošie vācieši nesagrāva (vai tas bija stratēģisks lēmums, vai arī viņiem bija žēl?). Tagad tas ir viens no Toskānas simboliem. Kāda ietekme ir veidojusi šī tilta pašreizējo raksturu?
Acīmredzot pirmais tilts šajā vietā tika uzcelts ap 966. gadu. Tomēr 14. gadsimtā tas tika sagrauts un atjaunots. Ponte Vecchio Florencē, Itālijā, savu simetrisko izskatu ir ieguvusi pateicoties Dominikāņu ordeņa arhitektiem. Daži vēsturnieki tilta celtniecību saista ar dominikāņu mīlestību pret proporcijām un skaitļiem.
Sākumā Ponte Vecchio Florencē pildīja aizsardzības funkcijas. Laika gaitā tomēr ēkas uz paša tilta sāka kalpot tirgotājiem, kuri agrākās aizsardzības telpas pārveidoja par tirdzniecības telpām. Šie tirgotāji galvenokārt pārdeva zivis un citas preces ar diezgan nepatīkamu smaržu. Līdz 1593. gadam, kad Ferdinands I (apnicis smarža) paziņoja, ka uz Ponte Vecchio drīkst tirgoties tikai zelta un juvelierizstrādājumu tirgotāji. Tieši no šī laika tilts sāka iegūt savu pašreizējo izskatu. Veikali tika pārbūvēti, lai atbilstu jaunajai funkcijai. Juvelieru darbnīcas tika veidotas tā, lai atgādinātu lādes vērtīgām lietām.
Florences Ponte Vecchio tirgotāju un juvelieru raksturu vislabāk var sajust pēc krēsla iestāšanās – vai pat vēl labāk – pirms saullēkta. Juvelieru veikali ir apgaismoti ar laternu zeltaino gaismu, un vitrīnu koka elementi atgādina par Florences agrāko slavu.
