Dolomīti ir kalnu grēda Ziemeļitālijas Alpos, kas plešas pāri Dienvidtirolam, Trentino un Belluno, un kurā ir 18 virsotnes, kas paceļas virs 3 000 metriem. Gaišais akmens, kas tiem piešķir krāsu un nosaukumu, pirms aptuveni 230 miljoniem gadu veidojās kā tropu atols, un visa kalnu grēda 2009. gadā tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Tuvākās lielās piekļuves vietas ir Venēcija un Insbruka, katra apmēram divu stundu attālumā no kalnu grēdas centra.
Braies ezers
Lago di Braies ir, iespējams, vislabāk pazīstamais ezers Dolomītos, kas izveidojies vietā, kur zemes nogruvums aizsprostoja Braies upi. Dienā pie ezera krasta pulcējas cilvēku pūļi, kas stāv rindā, lai izbrauktu ar koka airu laivām. Atnāciet vakarā, un aina mainās: laivas stāv piestātnē rindās, un jūs varat sēdēt viens pats, vērojot laivu māju un nekustīgo smaragda krāsas ūdeni, kamēr pēdējās gaismas stari krīt uz klints sienas fonā.
Leģendas šeit ir ikdienas sastāvdaļa. Viena no tām stāsta, ka pilnmēness laikā kalni aiz ezera atver slepenus vārtus uz pazemes pasauli. Tukšā vakara krastā, kad ūdens ir kā perfekts spogulis, šis stāsts nešķiet neiespējams.
Misurina
Misurina atrodas 1 754 metru augstumā, un pirmā lieta, ko pamanāt, ir gaiss: ezera apkārtnei tradicionāli tiek piedēvētas dziedinošas īpašības elpošanas ceļu slimību ārstēšanai, un šeit joprojām darbojas ārstniecības centrs. Mums bija jāpierod pie elpošanas šādā augstumā; skati to nepadarīja vieglāku.
Saskaņā ar leģendu ezers ir izveidojies no milža karaļa Sorapisa asarām, kurš savas meitas Misurinas dēļ pārvērtās par kalnu un raudāja, kad viņa izkrita no viņa rokām. Taču milžu vietā mēs ieraudzījām ezeru, kurā kā spogulī atspoguļojās ciemats un klintis. Katra pastaiga pa ciematu atklāja jaunu kompozīciju, jo no visām pusēm to ieskauj kalni.
Futbola laukums 1 754 metru augstumā
Ainava, kas man palika atmiņā no Misurinas, nebija ezers. Izgājot no pilsētas virzienā uz respiratoro centru, garām mazajam klosterim, mēs nonācām atklātā pļavā, kur zālē stāvēja divi nokaltuši vārtu stabi, bet aiz tiem – stāva Dolomītu klints siena, pār kuras virsotnēm plūda mākoņi.
Futbola laukums kalnu pakājē, tādā augstumā, kur jau vienkārši ejot sajutām retināto gaisu. Spēlēt šeit pilnu spēli noteikti ir sava veida treniņš; kā saka, kustēšanās šādā augstumā stiprina ķermeni. Es nebūtu iedomājies, ka šāda gleznaina ielejas grunts var tikt izmantota kaut kam tik ikdienišķam, un tieši tāpēc šī fotogrāfija ir tik veiksmīga.
Santa Maddalena un Odle kalnu grupa
Es jau sen gribēju nofotografēt Santa Maddalenas baznīcu Val di Funes ar izrobotajiem Odle virsotnēm fonā, kuras silti apgaismoja rietošā saule. Tajā vakarā, kad beidzot uzkāpām uz kalna virs ciema, tā vietā uznāca negaiss. Mēs palikām uz vietas, kamēr negaisa gaisma pārpludināja baznīcu un torņus, un saules stars, izlaužoties cauri tumšajiem mākoņiem, apgaismoja zvanu torni. Tad mēs izmirka līdz ādai; lietus Dolomītos ir spēcīgs un nepieļauj kompromisus.
Tagad, skatoties uz fotogrāfiju, redzu, ka labāk bija, ka sapnis par saulainu vakaru nepiepildījās. Jūnija sākumā ciemats piederēja tikai mums, vietā, kur es biju gaidījis, ka būs jādalās ar veselu rindu statīvu.
Vallandro virsotne
Brīnišķīgākais, braucot pa Dolomītiem, ir tas, ka ceļš vienmēr pārspēj galamērķi. Ceļā uz Lago di Braies ieleja atvēra skatu pa kreisi: ziedošas pļavas, grants ceļš, vecas koka būdas un kaila Picco di Vallandro piramīda, kas pacēlās virs pļavas, kura kartē vācu pusē saukta par Dürrenstein.
Mēs apstājāmies, devāmies pa celiņu pāri pļavai un brīnījāmies par izkaisītajām būdiņām, kas atradās pārāk tālu no jebkādas slēpošanas trases, lai kalpotu kā slēpošanas bāze; visticamāk, tās ir vecas siena šķūņi, tādi, kas izkaisīti pa katru apstrādāto pļavu Dienvidtirolē. Dienas plāns uz pusstundu mainījās, un galu galā apvedceļš izrādījās svarīgāks par galamērķi.
Antolcas ezers
Antolzer See – trešais lielākais ezers Dienvidtirolē – atrodas 1 642 metru augstumā netālu no Austrijas robežas; tā tirkīza krāsas virsmu ierāmē mežainie nogāzes. Leģenda stāsta, ka reiz šeit atradās trīs pārtikušas saimniecības, kuru īpašnieki aizraidīja ubagu; viņa lāsts trīs dienas vēlāk applūdināja laukus, un kopš tā laika ezers tos ir pārklājis.
Mēs ieradāmies lietū, kas atrisināja jautājumu par peldēšanos un pārgājieniem nepazīstamos kalnos. Tā vietā no koka skatu platformas es uzņēmu ilglaicīgu ekspozīciju pār tirkīza krāsas ūdeni, virs kalnu grēdām slīdot mākoņiem. Pastaiga ap ezeru palika „jāizdara” sarakstā, kas ir vēl viens iemesls, kāpēc Dolomīti paliek katrā mūsu sarakstā.
Kad apmeklēt Dolomītus
Jūnija sākums mūs pārsteidza: kalnu ganības bija gandrīz tukšas, pļavas ziedēja pilnā krāšņumā, un laika apstākļi strauji mainījās – stundas laikā no saules līdz negaisam. Jūlijs un augusts atnes stabilus apstākļus takās un gada lielākos apmeklētāju pūļus, it īpaši pie Lago di Braies, kur agri no rīta un vakarā valda miers. Rudens nokrāso lapegles zeltā; ziema pārvērš reģionu par slēpošanas paradīzi.
Neatkarīgi no gadalaika, sagatavojieties mainīgiem laika apstākļiem. Mēs vienreiz bijām pilnīgi slapji, vienreiz lietus mūs iztraucēja no pārgājiena, un tieši šādos apstākļos tapa divi labākie kadri no šīs ceļojuma.
Fotografēšana Dolomītos
Dolomīti atalgo pacietību, kas saistīta ar laika apstākļiem, un gatavību apstāties ar automašīnu. Vētra pie Santa Maddalenas, klusais vakars Braiesā, nejauši atklātā pļava zem Picco di Vallandro: nekas no tā nebija ieplānots, un viss pārspēja sākotnējo plānu. Katrai ielejai ir sava leģenda, un apraksti rakstās paši no sevis.
2009. gada Pasaules mantojuma sarakstā ir iekļautas deviņas kalnu sistēmas, un pat īsā ceļojumā bez piepūles var apmeklēt vairākas no tām; attālumi ir nelieli, un pārejas starp tām ir daļa no izrādes. Kalnu grēdas dabiski sader ar zemāk esošajām pilsētām: mēs braucām augšup no līdzenumiem, kas aprakstīti izsmeļošajā Veronas ceļvedī, un Venēcijas ceļvedī minētā lagūna atrodas divu stundu brauciena attālumā no virsotnēm, bet pārējā Itālija izplešas uz dienvidiem no tām.
Bieži uzdotie jautājumi
Kur atrodas Dolomīti un kā tur nokļūt?
Dolomīti atrodas Itālijas Alpu ziemeļaustrumos, Dienvidtirolē, Trentino un Belluno provincē. Tuvākās lidostas ir Venēcijā, Veronā un Insbrukā, katra apmēram divu stundu brauciena attālumā no kalnu grēdas. Praktiskākais veids, kā tur nokļūt, ir ar automašīnu; tuvākie dzelzceļa mezgli ir Bolzano un Brunico, kā arī autobusu satiksme uz Kortinu.
Kad ir labākais laiks, lai apmeklētu Dolomītus?
Jūnijā zied pļavas un apmeklētāju ir maz, taču pēcpusdienās laika apstākļi ir mainīgi. Jūlijā un augustā takas ir visdrošākās, bet apmeklētāju ir visvairāk. Septembra beigās un oktobrī var baudīt zeltainas lapegles un klusas takas. No decembra līdz martam ir slēpošanas sezona. Fotogrāfiem vislabākie ir pārejas mēneši.
Vai Dolomītos ir nepieciešama automašīna?
Faktiski jā. Sezonas laikā autobusi savieno galvenās pilsētas un dažus ezerus, taču šī reģiona pievilcība slēpjas ielejās un pārejās starp galamērķiem, kā arī brīvībā apstāties, kad paveras skaists skats. Daudzi no mūsu ceļojuma skaistākajiem kadriem sākās ar neplānotu apstāšanos ceļa malā.
Vai ir iespējams apmeklēt Lago di Braies bez cilvēku pūļiem?
Jā, dienas sākumā vai beigās. Vasarā pusdienlaikā autostāvvieta ir pilna un krasti pārpildīti, turklāt pēdējos tūrisma sezonas augstajos periodos piekļuve ielejas ceļam ir ierobežota sastrēguma stundās, tāpēc pirms došanās ceļā pārbaudiet spēkā esošos noteikumus. Agri no rīta un vakarā ezers iztukšojas, un laivas stāv nekustīgi.
Vai Dolomītu ezeros var peldēties?
Peldēšanās parasti ir atļauta Antholzer See ezerā un lielākajā daļā dabas ezeru, taču ūdens tajos pat vasarā paliek auksts; tie ir Alpu ezeri, ko baro sniega kušanas ūdeņi un kas atrodas vairāk nekā 1400 metru augstumā. Lago di Braies ezeru vislabāk izbaudīt, braucot ar airu laivu. Vienmēr pārbaudiet vietējās norādes, jo noteikumi katrā ezerā var atšķirties.
Kāpēc Dolomīti ir iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā?
Tāpēc, ka tās ir ģeoloģiski un ainaviski vērtīgas. Gaišais dolomīta akmens ir aptuveni 230 miljonus gadu senas tropiskas atolas fosilizētie paliekumi, kas izveidojuši 18 virsotnes, kuru augstums pārsniedz 3000 metrus, stāvas sienas un augstus plato. Šo iezīmju dēļ UNESCO 2009. gadā šajā kalnu grēdā iekļāva deviņas kalnu sistēmas.
