Horvātija stiepjas gar Adrijas jūras austrumu krastu — no Istrijas pussalas ziemeļos līdz Dubrovnikai netālu no robežas ar Melnkalni. Pie tās krastiem atrodas vairāk nekā tūkstotis salu, un Dalmācijas piekrastē starp Splitu un Dubrovniku atrodas lielākā daļa no valsts slavenajām akmens pilsētām, kuras gar jūras krastu izvietojušās ar romiešu, venēciešu un raguziešu arhitektūras elementiem. Galvaspilsēta Zagreba atrodas iekšzemē; piekrastē bija vieta, kurā pavadīja laiku mana kamera.
Dubrovnik
Cilvēki Dubrovniku dēvē par Adrijas pērli, un jau pēc dažām minūtēm, ieejot vecpilsētā, kas ieskaujama ar mūriem, kļūst skaidrs, kāpēc tā tiek tā dēvēta. Pilsēta un tās mūri kopš 1979. gada ir iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Cietokšņa būvniecība aizsākās jau 8. gadsimtā, lai gan mūsdienās redzamais nocietinājumu loks tika pabeigts 17. gadsimta beigās, un vecie akmeņi savu uzdevumu pildīja pēdējo reizi 1991.–1992. gada aplenkuma laikā.
Pastaiga pa mūriem ir vieta, kurā pilsēta atklājas visā savā krāšņumā. Mūri apņem Vecpilsētu tik cieši kā josta, un no viena no apaļajiem bastioniem es nofotografēju skatu pāri līcim uz Lovrijenacas cietoksni — klints galā esošo cietoksni, kurā plīvo Horvātijas karogs, bet aiz parapeta mirdz sarkanie jumti.
Straduns
Šī fotogrāfija tika uzņemta tieši plkst. 4:58 no rīta. Man ir ierasts celties pirms saules lēkta, un parasti šajā laikā pasaule pieder tikai man. Bet ne Dubrovnikā. Vasarā jau pirms pieciem pirmie tūristi jau plūda cauri vārtiem, daudzi no viņiem – tieši no kruīza kuģiem, kas piestāj ostā.
Es gaidīju tieši šo tukšo kadru: Stradunu pirms saullēkta, kaļķakmens bruģi, ko gadsimtiem ilgi ir nopulējušas kājām, un kas atspoguļo laternas kā slapjš stikls, un zvanu torni, kas aizsedz skatu tālākajā galā. Iela piepildās līdz pusdienlaikam un paliek pilna līdz pat pusnaktij. Es paturēju tieši to versiju, kas uzņemta piecos no rīta.
Rektora pils
Rektora pilij ir bagāta vēsture. Aizsardzības celtne, kas šeit stāvēja, 1435. gadā nodega līdz pamatiem, un tās aizstājējai, pirms tā tika galīgi pabeigta, nācās ciest no sprādzieniem un zemestrīces. 16. gadsimtā šajā ēkā sanāca pilsētas Senāts, un kopš 1872. gada tajā atrodas Dubrovnikas vēstures muzejs.
Daria iemīlēja fasādi, kurā vienā priekšējā daļā apvienojas gotikas logu tracerija, renesanses arkādes un baroka detaļas. Es izmantoju agri no rīta tukšās ielas, lai nofotografētu pili, kas atrodas uz mirdzošā bruģa, tā, kā tā, iespējams, izskatījās Senāta laikos, pirms ieradās pirmā rīta ekskursantu grupa.
Dubrovnikas katedrāle un Svētā Blažija baznīca
Labākais iemesls, kāpēc ir vērts veikt pilnu apgaitas maršrutu pa pilsētas mūriem, ir skats uz pilsētas panorāmu. No augstākajiem posmiem katedrāles kupols un Svētā Blažija baznīca kopā paceļas virs sarkaniem jumtiem, aiz tām paveras plašā Adrijas jūra, un parasti kaut kur pie horizonta redzama viena buru laiva.
Katedrāle tika uzcelta no 1672. līdz 1713. gadam, pēc tam, kad 1667. gada zemestrīce bija sagraujusi tās priekšteci, un tā joprojām ir Dubrovnikas diecēzes centrs. Svētā Blažija baznīca ir veltīta pilsētas aizbildnim un tika uzcelta 1715. gadā vietā, kur agrāk atradās ugunsgrēkā iznīcināta vecāka baznīca. Šie kupoli un torņi uz turkīza krāsas jūras fona ir kombinācija, kādu es nekur citur neesmu redzējis.
Splita
Splita ir Horvātijas otrā lielākā pilsēta un Dalmācijas neoficiālā galvaspilsēta, kas dibināta kā grieķu apmetne 3. vai 2. gadsimtā pirms mūsu ēras. Piekrastes zona ir pilsētas satikšanās vieta: es no otras upes puses krēslas stundā nofotografēju Rivu un Svētā Domnija zvanu torni — promenāde bija izgaismota kalnu fonā, kamēr no debesīm pazuda pēdējās krāsas.
Osta ir arī vārti uz salām. No šejienes atiet „Jadrolinija” prāmji uz Braču, Hvaru un pārējām arhipelāga salām, kā arī garāki maršruti uz Itālijas krastu. Es savu ceļojuma ceļvedi par Splitu veltīju pilnībā šai pilsētai; tā ir pelnījusi šīs lappuses.
Diokletiāna pils
Imperators Diokletiāns, noguris no valdīšanas, līdz 305. gadam pēc Kristus lika uzcelt savu atpūtas pili Splitas līcī. Gandrīz 30 000 kvadrātmetru marmora un kaļķakmens, ar pagrabu sistēmu, kas ir saglabājusies septiņpadsmit gadsimtus. Komplekss nav norobežota drupas; tas ir vecpilsētas dzīvais centrs, kur romiešu mūru iekšpusē ir ierīkotas veikaliņas un dzīvokļi.
Es nofotografēju Peristilu četros no rīta, kad prožektoru apgaismotās kolonnas zem skaidras nakts debess valdīja pār laukumu. Katru maiju pils pagrabos notiek vīna degustācija, un tā Daria un es nonācām pie tā, ka degustējām Horvātijas vīnus 4. gadsimta pagrabā. Vēl vienā vakarā pilī bija pārāk daudz cilvēku, lai tur varētu strādāt, tāpēc mēs devāmies pa mazajām balto akmens ieliņām un gaidījām, kamēr ekskursantu grupas izklīst, pie labi apgaismotajiem vārtiem pils sienā, līdz beidzot pienāca brīdis starp apmeklētāju plūsmām.
Splitas osta
Pulksten 5 no rīta es sēdēju ostā pie pilsētas vārtiem un gaidīju sauli. Kad tā beidzot uzlēca pār tāliem kalniem un sasniedza Svētā Domnija katedrāles zvanu torni, šis mirklis mani tik ļoti aizrāva, ka es gandrīz aizmirsu nospiest slēdža pogu. Rezultāts ir zvejas laivas pirmajos rīta gaismas staros, un visa osta ap tām ir iekrāsojusies oranžā krāsā.
Šī kadra galvenais akcents ir darba laivas. Splitas osta jau agri no rīta ir pilna ar rosību, un mazās laivas, kas piestātas gar Riva krastu, piešķir cilvēcīgu mērogu pilsētas pilij, kas atrodas aiz tām.
Trogirs
Trogirs atrodas pusstundas brauciena attālumā uz ziemeļiem no Splitas, un tā ir senā pilsēta, kas atrodas uz savas nelielās salas un ar kontinentu savienota ar tiltu. To 3. gadsimtā pirms mūsu ēras dibināja grieķu kolonisti, un pēc tam to pārvaldīja romieši, bizantieši, ungāri, venēcieši, Habsburgi un franči, katrs atstājot savu nospiedumu. Venēciešu valdīšanas gadsimti, sākot no 1420. gada, veidoja pilsētas centru, kādu to redzam šodien, un šis saglabātais centrs 1997. gadā tika iekļauts Pasaules mantojuma sarakstā.
No torņa virs jumtiem es nofotografēju vecpilsētu ar kanālu un kalniem fonā, kad kadrā šķērsoja dzeltenais ugunsdzēsēju hidroplāns, kas strādāja piekrastē. Vakarā dzīve pārceļas uz krastmalu: zilo stundu laikā palmu alejā pie Svētā Dominika klostera zvanu torņa ir vieta, kur pilsētas iedzīvotāji vakariņo.
Fotografēšana Horvātijā
Manā Horvātijas fotogrāfiju arhīvā ir vērojama noteikta tendence: gandrīz neviena no šīm fotogrāfijām nav uzņemta dienasgaismā. Straduns plkst. 4:58. Peristils plkst. 4:00. Splitas osta plkst. 5:00. Pilis un vārti „zilajā stundā”, kad dienas apmeklētāju pūļi jau devušies uz vakariņām.
Tā ir godīga atbilde uz jautājumu par to, kā vasarā fotografēt Dalmācijas piekrasti. Pilsētas ir pārpildītas no rīta vidus līdz pusnaktij, un akmens, kas tās padara slavenas, parāda savu faktūru tikai tad, kad ielas ir tukšas un ir ieslēgti prožektori. Modinātājs dara to darbu, par ko atzinību saņem kamera. Vasaras saullēkts šajā krastā iestājas agri, un laika sprīdis pirms pirmā kruīza kuģa pasažieru ierašanās ir īss; katrs no šiem rītiem bija tā vērts.
Kad apmeklēt Horvātiju
Mūsu ceļojums notika vasarā, un vasara sniedz to, ko sola piekraste: siltus vakarus promenādēs, prāmjus, kas kursē saskaņā ar pilnu grafiku, peldēšanos no klintīm. Tā sniedz arī cilvēku pūļus, un Dubrovnikā kruīzu satiksme nosaka visa Vecpilsētas ritmu.
Maijā, jūnijā un septembrī saglabājas siltums, bet apmeklētāju skaits nedaudz samazinās. Ziemā piekraste atgriežas pie saviem iedzīvotājiem; daudzi satiksmes maršruti uz salām kļūst retāki, taču akmens pilsētas izskatās lieliski fotogrāfijās zemā saulē un tukšās ielās. Neatkarīgi no mēneša, stundas ap saullēktu joprojām ir tas, kas atšķir fotogrāfijas no Horvātijas no fotogrāfijām, kurās redzamas citu cilvēku brīvdienas.
Bieži uzdotie jautājumi
Kad ir labākais laiks apmeklēt Horvātiju?
Maijā, jūnijā un septembrī valda silts laiks, prāmju satiksme notiek pilnā apjomā, un apmeklētāju ir mazāk nekā jūlija un augusta sezonas augstākajā punktā. Vasaras vidū piekrastē valda vislielākā rosība un pulcējas vislielākie cilvēku pūļi, īpaši Dubrovnikā. Ziemā akmens pilsētās valda miers, un tās ir fotogēniskas, lai gan prāmju satiksme uz salām notiek pēc samazināta grafika.
Cik dienu ir nepieciešams, lai apceļotu Dalmācijas piekrasti?
Pirmajam apmeklējumam pietiek ar septiņām līdz desmit dienām: divas dienas Dubrovnikai, divas vai trīs Splitai un Diokletiāna pilij, pusdiena Trogirai, bet pārējā laika daļa — salām, piemēram, Bračai vai Hvarai. Ja pievieno Plitvices ezerus vai Istriju, ceļojums var ieilgt līdz divām nedēļām.
Kā nokļūt no Splitas uz Dubrovniku?
Autobusi pa piekrastes ceļu brauc aptuveni četras stundas, un sezonas laikā abas pilsētas pa jūru savieno katamarāni. Starp tām nav dzelzceļa savienojuma. Brauciens ar automašīnu ilgst aptuveni tikpat ilgi kā ar autobusu un ļauj pa ceļam apstāties Makarskas Rivjērā.
Vai Horvātijā lieto eiro?
Jā. Horvātija ieviesa eiro 2023. gada janvārī, aizstājot kunu, un tajā pašā mēnesī pievienojās Šengenas zonai. Kartes tiek pieņemtas gandrīz visur piekrastē, lai gan mazās „konoba” restorānos un tirgus stendos dažkārt tiek dota priekšroka skaidrai naudai.
Vai Trogiru ir vērts apmeklēt, braucot no Splitas?
Jā. Trogirs atrodas aptuveni pusstundas brauciena attālumā no Splitas pa autoceļu un ir blakus lidostai, tāpēc to var viegli iekļaut ceļojuma sākumā vai beigās. Sala ir kompakta, iekļauta UNESCO sarakstā, un vislabāk to apmeklēt vēlā pēcpusdienā un vakarā, kad promenāde atdzīvojas.
Vai var pastaigāties pa Dubrovnikas pilsētas mūriem?
Jā. Pilnais apļveida maršruts ir aptuveni divi kilometri garš, un tam ir jāiegādājas biļete; ieejas atrodas pie Pile vārtiem. Vasarā visērtākais laiks apmeklējumam ir agri no rīta vai vēlu pēcpusdienā, gan karstuma, gan cilvēku pūļu dēļ; skats pāri jumtiem un jūrai atlīdzina kāpšanu.
Kādi ir UNESCO Pasaules mantojuma objekti Horvātijā?
Šajā ceļvedī ir aprakstītas trīs vietas — Dubrovņikas vecpilsēta, Splitas vēsturiskais komplekss ar Diokletiāna pili un Trogiras vēsturiskā pilsēta, kuras visas ir iekļautas sarakstā pateicoties to labi saglabātajai arhitektūrai. Plitvices ezeru nacionālais parks ir visvairāk apmeklētais dabas objekts valstī.
