Zināt to sajūtu, kad atverat durvis, ieejat ēkā un vajag brīdi, lai saprastu, kas, pie velna, tur notiek? Tieši tā es jutos Vīnes Nacionālajā vēstures muzejā.
Es atstāju biļešu iegādi Dārijas ziņā, jo manas domas jau bija citur. Šīs kāpnes — šis marmora, skulptūru, arku un zelta pārpilnības sprādziens — neņem vērā tavas gaidas. Tās vienkārši tevi pilnībā aprij. Nu, tas noteikti ir viens no skaistākajiem muzeja ieejas zālēm, kādas esmu redzējis. Un viss tas virza skatienu uz augšu, tieši uz milzīgo renesanses stila griestu gleznojumu, kas šķiet dzīvs pat tad, ja tu stāvi nekustīgi.
Neskatoties uz krāšņumu, tur nebija trokšņa. Gluži pretēji. Valdīja tā maigā muzeja klusums — soļu atbalsis, kāda grupa, kas čukstēja vācu valodā, un retu reizi dzirdams fotoaparāta klikšķis. Tāda klusuma veids, kas liek justies, it kā visi centītos nesabojāt burvību.
Bet kas attiecas uz fotogrāfiju? Tu jau zini: pacietība. Pacietība ir iekštelpu fotogrāfijas valūta.
Kad es pacēlu kameru, kāpņu pagriezienā tieši parādījās kāda sieviete. Viņa pamanīja, ko es daru, apstājās, pasmaidīja un veltīja man mirkli. Neliels laipnības žests, liela ietekme. Un šajā īsajā pauzē visas kāpnes piederēja tikai man.
Vīnes Mākslas vēstures muzeja kāpņu telpa: arhitektūra, kas radīta, lai pārsteigtu

Tehniski ņemot, ēkai otrpus laukumam — Vīnes Mākslas vēstures muzejam — ir “dvīņu” kāpnes. Taču abu ēku dizaina valoda ir gandrīz identiska: imperiālā arhitektūra, kas bija domāta, lai skaļi liecinātu par Austroungārijas agrāko varenību.
Un šīs kāpnes tieši to arī dara.
Marmors uz marmora. Kolonnas, kas izskatās kā skulptūras. Skulptūras, kas izskatās kā kolonnas. Zelta lapas, kas vijās ap katru malu. Mihāla Munkāčija glezna uz griestiem, kas rada sajūtu, it kā virs galvas atrastos vesela visums.
Ja tu esi viens no tiem, kas mīl fotogrāfiju tās radītās sajūtas dēļ, — telpa tevi pārņem vislabākajā nozīmē. Tu nevis kāp pa šīm kāpnēm. Tu peld.
Fotografēšana pārpildītos muzejos
Patiesība ir šāda: slavenu kāpņu fotografēšana reti kad ir saistīta ar ideālas kompozīcijas meklēšanu. Tas ir saistīts ar ideāla brīža meklēšanu.
Pūlis liek justies neērti. Tu baidies, ka traucē citiem. Tu domā, vai cilvēki tevi nosodīs. Tu ceri, ka neviens neuzskries uz tava objektīva.
1. Cilvēki saprot vairāk, nekā tu domā
Lielākā daļa apmeklētāju arī vēlas baudīt savu klusuma brīdi. Ja viņi redz, ka jūs mēģināt uzņemt kadru, daudzi uz brīdi apstāsies. Ne jau tāpēc, ka viņiem rūp jūsu fotoattēls, bet gan tāpēc, ka viņi ciena kopīgo pieredzi.
2. Stāvieties pārliecinoši
Ja izskatīsies nedroši, cilvēki vienkārši iet cauri tavam kadram.
Ja izskatīsies apņēmīgi, viņi apies tevi.
3. Pagaidiet par 30 sekundēm ilgāk, nekā domājat
Telpās valda viļņveida kustība — cilvēku pieplūdums, tad klusums.
Klusums vienmēr ilgst ilgāk, nekā gaidīts.
4. Augsts ISO nav ienaidnieks
Šim kadram es izmantoju:
Nikon D800 • f/4 • 1/320 sek. • ISO 3200
Labāk palielināt ISO, nekā palaist garām šo mirkli.
Interesants fakts par Nacionālo vēstures muzeju
Lai gan cilvēki tos dažkārt sajauc, Mākslas vēstures muzejs un Dabas vēstures muzejs tika uzcelti kā arhitektūras dvīņi 19. gadsimtā. Imperators Francs Jozefs pasūtīja abu celtņu būvniecību kā daļu no vērienīgā Ringstrasse projekta, kas mainīja Vīnes seju.
Ja plānojat Vīni iepazīt plašāk, noteikti apskatiet arī manus citus bloga ierakstus, piemēram, par izstādi „Prater Cabins“ vai Vīnes Valsts operu, un, visbeidzot, manu ceļojuma ceļvedi par Vīni.











