Tātad, kā man izdevās iemūžināt Leipcigas panorāmu? Vai esat lasījuši manu pirms divām dienām publicēto ierakstu par Kataras panorāmu? Tad jūs zināt atbildi: es mēģināju atrast naktsmītni ar vislabāko skatu.
Leipcigā, kas man ir kā slēpts dārgakmens, tā ir viesnīca „The Westin Leipzig”.
Par laimi, starp Ziemassvētkiem un Jaungadu ceļo maz cilvēku. Mēs apmeklējām Berlīni Ziemassvētku brīvdienās un plānojām ceļojumu uz Zalcburgu. Ceļā mēs vēlējāmies apstāties uz divām naktīm: Leipcigā un Regensburgā. 28. decembrī nebija nekādu problēmu ļoti īsā laikā atrast labu istabu.
Mēs ieradāmies laicīgi, lai paspētu uz saulrietu. Es uzstādīju kameru, lai no gultas uzņemtu Leipcigas siluetu. Un, gaidot saulrietu, es atgāzos un atpūšos. Noteikti nevar būt labāka pieeja fotogrāfijai, vai ne!?
Bet, ja nopietni, bieži vien viss ir tikai pacietības jautājums. Kad saule rietēja, es pamanīju, ka uz dažām no Leipcigas slavenajām ēkām nav ieslēgtas gaismas. Daria iedomājās: Viņi taupī enerģiju! Nu… jā… 2022. gada ziemā visa Vācija ir satraukta par enerģijas trūkumu. Tas ir loģiski. Bet tas nav tas, ko es ceru, kad vēlos iemūžināt Leipcigas siluetu.
Tāpēc pēkšņi es kļūstu ļoti aizrautīgs. Man ir jānofotografē šī aina, necerot, ka ieslēgsies apgaismojums, bet gan izmantojot pēdējos dabiskās gaismas starus. Tomēr es pamanīju, ka šādā apgaismojumā ielas kļuva izteiktākas. Tāpēc es domāju: ļauj man koncentrēties uz to.
Es uzņēmu pāris kadrus, lai iemūžinātu automašīnas, kas izgaismo ielas. Padarot Leipcigas silueta ainu tādu, it kā zelta straume plūstu pa Leipcigas pilsētas centra ielām.
