Ir grūti rakstīt par Kipru, neizraisot pretrunīgas emocijas vai reakcijas daudziem eiropiešiem, jo īpaši kipriešiem. Galvaspilsēta Nikosija joprojām ir sadalīta starp grieķu un turku kipriešiem, un nešķiet, ka šīs divas puses drīzumā varētu atkal apvienoties.
Niko, kā īsts berlīnietis, bija fascinēts par iespēju, ka Eiropas Savienības pilsētas varētu būt tikpat sadalītas, kā kādreiz bija Berlīne.
Tāpēc Nikosija noteikti bija jāiekļauj mūsu Eiropas galvaspilsētu apmeklējumu un fotografēšanas saraksta augšgalī. Mēs vēlējāmies iepazīt pilsētas vēsturi un izjust, kā ir dzīvot vietā, ko sadala siena.
Nikozija – sadalīta galvaspilsēta
Mēs nolaidāmies pilsētas dienvidu daļā gandrīz jau naktī. Mēs iepriekš bijām rezervējuši dzīvokli, kā arī transportu no lidostas uz pilsētu. Rezervējot, mēs varējām norādīt tēmas, kurās vēlējāmies, lai mūsu šoferis būtu specializējies, piemēram, ēdienu gatavošana, ekskursijas, vēsture utt. – bez jokiem.
Sieviete, kas mūs sagaidīja, izrādījās bagātīgs informācijas avots un laba pirmā gide Kipras kultūrā. Ceļā uz pilsētu viņa stāstīja, ko kiprieši gatavo, ēd un kā atpūšas. Tomēr tēma mainījās, kad tuvojāmies pilsētai un mūsu acu priekšā atklājās skats uz turku karogu, kas izveidots no gaismām uz viena no kalniem. Sieviete šķita nedaudz satraukta par šo skatu un paskaidroja, ka turki to dara, lai izaicinātu grieķu kipriešus.
Mums šķita, ka vajadzētu pajautāt, kādas sajūtas rada robežas šķērsošana no Nikozijas uz pilsētas ziemeļu daļu. Viņa paskaidroja, ka tas nav nekāds sarežģījums, mums vajadzēja tikai pases. Mēs jautājām, vai daudzi cilvēki šķērso robežu, un viņa atbildēja, ka to dara daudzi tūristi. Mēs jautājām, cik bieži viņa pati to dara, un viņa teica, ka gandrīz nekad. Ne daudzi grieķu kiprieši to dara vai jūt vajadzību to darīt. Mēs zinājām faktus par konfliktu Kiprā, bet, pateicoties mūsu pirmajai sarunai ar vietējo iedzīvotāju, mēs atklājām, cik grūts ir šis temats, ka vēsture joprojām turpinās un rētas vēl nav pilnībā sadzijušas. Neskatoties uz šo zināšanu, mēs pieļāvām savu pirmo kļūdu, nosaucot Nikosijas ziemeļu daļu par „turku daļu” – jo salas dienvidu daļa tiek uzskatīta par „okupēto daļu”.
Nikozijas dienvidu daļa
Nikozijas dienvidu daļa mūs ieinteresēja jau pirmajā vakarā. Iedvesmojoties no mūsu šoferim, kurš mūs sagaidīja lidostā, mums radās vēlme uzreiz izmēģināt dažus „Meze” (nelielus gaļas vai veģetārus ēdienus, piemēram, salātus, ceptu gaļu, halloumi sieru). Mēs atradām nelielu restorānu nedaudz tālāk no galvenās Ledra ielas. Tā bija tipiska kipriešu taverna, kurā vakaros skanēja dzīva mūzika. Mums tur ļoti patika. Un nākamajās dienās mēs atkārtojām šo pieredzi, atklājot dažādas „Meze” vietas.
Nākamās divas dienas mēs klīdām pa Nikosijas dienvidu daļu. Mēs atklājām, ka dažas ielas, īpaši vēsturiskā galvenā Ledras iela, bija gudri izplānotas – virs ielām karājās oranžas un dzeltenas buras, kas aizsargāja gājējus no saules, kurai vasaras mēnešos noteikti ir spēcīga. Mums patika arī pastaigāties gar Venēcijas mūriem, kas ir zvaigznes formā un ko 1567. gadā uzcēla Venēcijas Republika, lai aizsargātu pilsētu no Osmaņu impērijas (pilsēta krita 1570. gadā pēc 40 dienu ilga aplenkuma). Bija interesanti lasīt, ka pēc tam, kad salu iekaroja Osmaņu impērija, daudzi turki pārcēlās uz salas ziemeļu daļu. Grieķu kiprieši galvenokārt dzīvoja salas dienvidos, ap pareizticīgo baznīcām. Mēs atklājām daudzas no šīm vietām savās pastaigās tur.
1878. gadā Kipra no Osmaņu valdniekiem nonāca britu pārvaldībā. Kopš tā laika notika spēcīgi kipriešu protesti pret britu valdīšanu, kas beidzās pateicoties EOKA kaujiniekiem. Šīs atbrīvošanas piemiņai pie vecpilsētas stāv Brīvības piemineklis, saukts par „Eleftheria pieminekli”, kas mums lika satrūkties un stāvēt tur stundu. Mēs vienkārši nevarējām beigt skatīties uz Brīvības, EOKA kaujinieku un no „cietuma” atbrīvoto kipriešu izteiksmīgajām pozām.
1960. gadā Nikosija kļuva par Kipras Republikas galvaspilsētu, bet miers ilga neilgi. 1963. gadā grieķu kiprieši ierosināja konstitūcijas grozījumu, ko turku kiprieši nepieņēma. Pēc tam notika daudzi vardarbīgi incidenti, un pilsēta bija jāsadala. Robežu nosauca par „Zaļo līniju” pēc tintes krāsas, ko kāds ANO darbinieks izmantoja, lai uz Kipras kartes iezīmētu pamieru līniju. 1974. gadā grieķu kiprieši mēģināja atkal apvienot salu, taču tā vietā izraisīja turku iebrukumu ziemeļos. Gadu vēlāk turku kiprieši pasludināja Turku Kipras Federatīvo Valsti par savu valsti.
Pastaiga gar un pāri „Zaļajai līnijai” uz Ziemeļu Kipru
Kad mēs pastaigājāmies pa Nikosijas dienvidu daļu, bieži redzējām „Zaļo līniju”. Un katru reizi mums pa muguru skrēja drebuļi. Robeža dažādās pilsētas daļās neizskatās vienādi. Dažreiz tā ir pļava, pilna ar trausliem, maziem, dzelteniem ziediem, ko ieskauj žogs. Dažreiz robeža stiepjas gar ēkām, kas tagad ir drupas. Reiz mēs pat redzējām baznīcu, kuras aizmugurējās durvis robežojās ar ziemeļiem.
Jūs varētu domāt, ka, šķērsojot robežu uz „Lefkoša” (kā turki sauc savu galvaspilsētu), tur viss būs pilnīgi atšķirīgs no Nikosijas dienvidiem. Bet tā nav. Cilvēki runā citā valodā, tur ir vairāk mošeju nekā pareizticīgo baznīcu, bet dzīve rit tāpat kā dienvidos. Vienā parkā tieši pie robežas bērni spēlējās un smējās, izskatījās, ka viņi pat nepamana žogus. Nico un es neatceramies daudz robežu, kas būtu tik labi apsargātas; varētu teikt, ka mēs esam „Šengenas bērni”.
Mēs apmeklējām tirgus laukumu, kas bija pilns ar cilvēkiem un tūristiem. Tur varēja nopirkt maisiņu ar Adidas vai Michael Kors precēm tikai par 20 eiro, bet, izņemot to, šajā vietā nebija nekas neparasts. Mēs arī izbaudījām garu pastaigu pa apkārtni un apmeklējām karavansaraju Büyük Han (Lielā viesnīca), kas tika uzcelta 1572. gadā kā viesnīca ceļotājiem, bet šodien tā ir vieta, kur atrodas rokdarbu veikali, suvenīru veikali un restorāni. Mums šķita burvīgi, ka šai vietai raksturu piešķir krāsainie izšuvumi, kas vijās pa laukuma iekšpusē esošajām margām un soliņiem. Tos izgatavoja grieķu un kipriešu sievietes, lai parādītu saikni starp Nikosijas ziemeļu un dienvidu sievietēm.
Nikosijā mūs ne mirkli nepametusi zināma melanholija, taču mēs zinājām, kāds ir mūsu mērķis. Tas bija parādīt fotogrāfijās abu kopējās sienas pilsētas daļu skaistumu, neskatoties uz politisko situāciju. Pēcpusdienas un rīta saules stari ir vienādi silti, neatkarīgi no tā, vai tas ir Ledras iela dienvidos vai Büyük Han ziemeļos. Mēs uzskatām, ka abas vietas ir pelnījušas tikt parādītas no labākās puses un abas kultūras ir jāciena. Tās varbūt ir atšķirīgas, varbūt joprojām valda skumjas un dusmas, bet dzīve turpinās – bērni spēlējas un smaida, cilvēki dodas uz darbu, un tūristi vienkārši pastaigājas. Mums nebija atļauts fotografēt Zaļo līniju – bet varbūt tā bija pat labāk.
