Austrija atrodas Alpu centrā — tā ir valsts, kurā ir deviņas federālās zemes un kurā imperatora laikmeta pilsētas un augstkalnu ainavas mijas, atrodoties nepilnas stundas brauciena attālumā. Vīne iezīmē austrumu robežu ar Habsburgu impērijas mantojumu, Zalcburga sargā Alpu ziemeļu malu, un starp tām plešas Salzkammergutas ezeru reģions, kura sirdī atrodas Halštata. Fotogrāfam šī ir „zilo stundu” zeme: pilis, operas nams un ciemati ezera krastā – visi tie savu skaistāko gaismu saglabā dienas beigām.
Vīne
Vīne ir vieta, kur Austrija ir koncentrējusi savu imperiālo pagātni, un Ringstrasse laikmets pilsētai atstājis ēku krājumu, kas fotogrāfijās izskatās kā skatuves dekorācijas. Valsts opera ir klasika: mēs fotografējām tās neorenesanses masīvo fasādi zilas stundas laikā, priekšplānā redzot automašīnu gaismas pēdas, – ēka, kas reizi gadā pārvēršas par balles zāli, kad Operas balle sākas ar valsi.
Lai iegūtu skatu no priekšpuses, es atgriezos rītausmā, statīvu novietojot pie autobusa pieturas. Ar ko es nebija rēķinājies, bija augusts Vīnē: kamēr es tur stāvēju vairāk nekā stundu, operai mirdzot pirmajos rīta gaismas staros, ap mani mājup klupoja nakts pūlis, kāds pāris strīdējās par to, kurš no viņiem dzīvo, piecdesmit metru attālumā apstājās zilas gaismas, un seši vīrieši pakaļdzina vienu pāri pāri ielai. Es fotografēju teātri, kamēr pilsēta izspēlēja savu izrādi. Viss par šo pilsētu ir aprakstīts manā Vīnes ceļvedī.
Šēnbrunas pils
Šēnbruna sākotnēji bija medību teritorija: imperators Maksimiliāns II šo zemi iegādājās 1569. gadā un apdzīvoja to ar fazāniem un briežiem, bet pils savu greznību ieguva tikai 18. gadsimtā, kad Marija Terēze to saņēma kā kāzu dāvanu. Šeit dzimis un miris Austrijas ilgākais valdnieks – imperators Francs Jozefs. No Gloriette pakājē esošā paugura pils un tās parteru dārzi izceļas pret vakara pilsētas fonu, un šis skats liecina, kāpēc Habsburgu dinastija nekad neatteicās no šīs vietas.
Dārzi ir pelnījuši nesteidzīgu apmeklējumu. Kādā karstā jūnija vakarā mēs devāmies uz pļavām ar pudeli „Grüner Veltliner”, un es ieraudzīju pāri, kas sēdēja vienatnē pie Neptūna strūklakas. Tās dienas karstuma migla piešķīra marmora statujām un virs tām esošajai Gloriette maigu mirdzumu, ko neviens filtrs nespētu radīt.
Vīnes muzeji
Imperators Francs Jozefs lika uzcelt abus lieliskos „Ringstrasse” muzejus kā arhitektūras dvīņus, un to kāpņu telpas ir veidotas tā, lai pārsteigtu: marmors uz marmora, kolonnas, kas izskatās kā skulptūras, un griestu glezna, kas virs visa tā karājas kā otrs debess. Es ļāvu Darijai parūpēties par biļetēm, jo kāpņu telpa jau bija mani pilnībā apbūrusi. Sieviete, kas apgāja kāpņu laukumu, ieraudzīja manu paceltu kameru, apstājās un pasmaidīja, un uz brīdi visas kāpnes piederēja tikai man. Iekštelpas elpo viļņos; klusums starp apmeklētāju grupām vienmēr ir garāks, nekā gaidīts, un ISO 3200 palīdz iemūžināt aizgājušo mirkli.
Prātera muzejā slēpjas klusāks brīnums: vecas riņķu ratu kabīnes, kas pārveidotas par vitrīnām, katrā sarkanajā kabīnē atrodas miniatūra pasaule zem gleznotas sienas freskas, kas attēlo Vīnes vēsturi. Daria uzstāj, ka katrā pilsētā jābrauc ar ratu ratiem; es baidos no augstuma, bet aiz kameras šī bailes apklust. Kabīnes zemes līmenī mums abām ir piemērotas.
Hundertwasserhaus
Ja šīs daudzdzīvokļu mājas līnijas jūsu acīs šķiet viļņotas, tas nav objektīva izkropļojums. Friedensreihs Hundertvassers visu savu karjeru cīnījās pret taisnām līnijām, un kopā ar arhitektu Jozefu Kravinu viņš Kegelgasse un Löwengasse stūrī uzcēla fasādi, kas viļņojas krāsu un zaļumu vidū. Kravinas sākotnējais priekšlikums — tradicionāls moduļu modelis — tika uzreiz noraidīts; daba reti veido moduļus, un arī šī ēka tāda nebūtu.
Kad 1985. gadā ēka tika pabeigta, Hundertvassers atteicās no atlīdzības par projektu. Viņš teica, ka redzēt savu vīziju īstenotu ir daudz vērtīgāk nekā redzēt, kā tās vietā tiek uzcelta vēl viena neglīta ēka.
Karlskirche
Nav nekas labāks par to, kā vērot, kā rosīgā pilsēta pamostas. Karlskirche bija mana Vīnes rīta pieredze: baroka kupols un tā divas kolonnas, kas atspoguļojās ūdens spogulī, tukšais laukums, pirmās siltās gaismas starojums uz fasādes. Fotogrāfija agri no rīta ir tas, kas manā darbā visvairāk līdzinās meditācijai.
Baznīca tika uzcelta 18. gadsimta sākumā par godu Svētajam Kārlim Borromeo, un tajā baroka stila kodols apvienots ar grieķu tempļa portiku. Netālu no šejienes nomira Antonio Vivaldi, un baznīcā rīkotie koncerti līdz pat šai dienai saglabā komponista klātbūtni tās sienās.
Zalcburga
Ziemassvētku laikā Zalcburga ir īsts izaicinājums gaismas dizaineriem: pilsēta atrodas kalnu ielokā, un saule pazūd jau ilgi pirms jebkura lietotne to atzīst. Es aukstumā gaidīju vairāk nekā divas stundas, līdz iestājās krēsla, pietiekami vēlu, lai pilsēta sāktu mirdzēt, un pietiekami agri, lai neapgaismotajos kalnos saglabātos faktūra, un tad vienlaikus iedegās Makartstega zelta Ziemassvētku apgaismojums, viesnīca „Sacher” un apgaismotā vecpilsēta, bet Zalcahas upe atspoguļoja šos mirdzumus kā šķidro zeltu.
Aukstums bija tā vērts. Zalcburga decembrī ir klusāka nekā vasarā, tirgi mirdz, un upe veido kompozīciju, kādu neviens cits gadalaiks nepiedāvā.
Halštata
Hallštata jau gadiem ilgi bija manā sarakstā, un ceļojums uz Zalcburgu beidzot ļāva to sasniegt vienas vakara brauciena attālumā. Ciemats pilnībā attaisno savu reputāciju: ezers, kalni, baznīcas tornis — viss saskan kā uz pasūtījumu. Kadram, ko vēlējos uzņemt, bija nepieciešama precīza gaismas krustošanās – 30 sekunžu ekspozīcija, kurā redzams ciemats un tā atspulgs logā, kas ilgst divas vai trīs minūtes. Vispirms pāri spogulim peldēja prāmis, tad cauri tam lēnām airēja gulbis, kamēr es stāvēju pie statīva un murmināju abiem. Saulrieta fotografēšanai nav noteiktas virziena; tu gaidi brīdi, un brīdis izlemj.
Lielākā daļa apmeklētāju aizbrauc līdz ar dienasgaismas beigām, un tieši tas ir iemesls, kāpēc šeit ir vērts palikt. Pēc tumsas iestāšanās muzeja laukums mirdz Ziemassvētku apgaismojumā, pūļi ir izklīduši, un ciemats šajā brīdī ir pats sevi visvairāk nekā jebkurā citā dienas laikā. Zilā stunda ir īstais brīdis; apgaismotās fasādes uz pēdējās debesu krāsas fona veido izcilu kadru.
Salzkammerguts
Hallštatas apkārtnes ezeru reģions savu bagātību uzkrāja, pateicoties sālim, un to pārvadāja Traunas upe: gadsimtiem ilgi upe bija reģiona galvenais transporta ceļš, un tās ūdens līmeni regulēja aizsprosti, kas joprojām atrodas upes gultnē. Ceļā uz turieni mēs apstājāmies pie viena no tiem aizsprostiem, kur vecais aizsprosts šķērso zaļo ūdeni, fonā redzot kalnus, un pamanījām, ka aiz mums esošajā dzeltenajā viesu namā tiek pasniegta vakariņas; kopš tā laika šis kadrs kalpo arī kā ieteikums ēdienkartei.
UNESCO 1997. gadā iekļāva Hallštatu un Dačšteinas ainavu pasaules mantojuma sarakstā, nosaucot to par izcilu piemēru ārkārtīgi skaistai dabas ainavai, kas saistīta ar septiņus tūkstošus gadu ilgu sāls ieguvi – vienu no senākajām vēl joprojām pastāvošajām.
Fotografēšana Austrijā
Austrija man iemācīja lielāko daļu no tā, ko es zinu par gaidīšanu. Divas stundas Zalcburgas aukstumā, lai nofotografētu trīs minūšu garu pāreju. Hallštatas spogulis, kas atkarīgs no gulbja dienas kārtības. Stunda Vīnes autobusa pieturā, kamēr ap manu statīvu risinājās pilsētas naktsdzīve. Un telpās – muzeja likums: nostājies pārliecinoši, gaidi trīsdesmit sekundes ilgāk, nekā šķiet saprātīgi, un labāk palielini ISO, nekā ļauj mirklim aizslīdēt.
Atalgojuma sistēma ir nemainīga: šīs valsts klasiskās ainas ir slavenas tieši tāpēc, ka tās nekustas. Mainīgie faktori ir gaisma un cilvēki, un abi nāk pie fotogrāfa, kurš iztur ilgāk par viņiem.
Kad apmeklēt Austriju
Ziema ir Austrijas fotogrāfijas augstā sezona. Zalcburgā un Vīnē Ziemassvētku tirdziņi sākas jau novembra beigās, Hallštatā apgaismojums paliek ieslēgts arī pēc svētkiem, kad apmeklētāju skaits ir daudz mazāks nekā vasarā, un zemu stāvošā saule visu dienu izceļ imperiālo ēku fasādes. Sagatavojieties stāvēt nekustīgi aukstumā — tieši tā rodas labākie kadri.
Vasara piedāvā citādu pieredzi: garas vakara stundas Šēnbrunas dārzos un peldēšanās ezerā Zalcammergutā, taču Halštatā jau no rīta ielas ir pārpildītas, tāpēc nakšņošana un fotografēšana „zilajā stundā” ir tas, kas atšķir pastkartes skatu no ainas ar cilvēku pūļiem. Pavasaris un rudens ir kaut kas pa vidu, kad sniegs vēl turas uz virsotnēm virs zaļajām ielejām.
Bieži uzdotie jautājumi
Kad ir labākais laiks apmeklēt Austriju?
Decembris ir ideāls laiks, lai apmeklētu pilsētas un Ziemassvētku tirdziņus, savukārt maijs, jūnijs un septembris piedāvā siltu laiku un mazāku tūristu plūsmu nekā vasaras vidū. Konkrēti attiecībā uz Halštatu, ziema un starpsezonas ir labākas nekā jūlijs un augusts, kad vienas dienas ekskursiju tūristi piepilda ciematu no rīta vidus līdz saulrietam.
Cik dienu jums vajadzēs Austrijā?
Pirmajam apmeklējumam pietiek ar septiņām līdz astoņām dienām: trīs Vīnē, divas Zalcburgā, viena Hallštatā ar nakšņošanu un viena diena Salzkammergutas ezeriem. Vien Vīne ir vērta garas nedēļas nogales; ziemā atvēliet vairāk laika, lai apmeklētu Ziemassvētku tirdziņus.
Vai Hallštata ir vērts apmeklēt?
Jā, ar vienu nosacījumu: palieciet tur uz nakti vai vismaz līdz vakaram. Dienas ekskursiju laikā ciemats ir ļoti apmeklēts, taču no rīta un pēc tumsas iestāšanās tas atgūst savu mieru. Klasiskais skats uz ezeru, vecpilsētas laukums un Pasaules mantojuma sarakstā iekļautā sāls raktuve ir vērti lēnākam tempam.
Kā nokļūt no Vīnes uz Zalcburgu un Halštatu?
Tiešie vilcieni savieno Vīni un Zalcburgu aptuveni divarpus stundās. Uz Halštatu var nokļūt ar vilcienu līdz Halštatas stacijai un ar īsu prāmja braucienu pāri ezeram, vai arī ar automašīnu aptuveni stundas laikā no Zalcburgas. Brauciens ar automašīnu nodrošina lielāku elastību, lai apmeklētu Salzkammergutas apvidus apskates vietas, piemēram, Traunas upi.
Kādi ir UNESCO Pasaules mantojuma objekti Austrijā?
Austrijā ir divpadsmit iekļautie objekti. Vīnes un Zalcburgas vēsturiskie centri, Šēnbrunas dārzi un pils, kā arī Halštatas–Dačšteinas Salzkammergutas kultūrainava ir četri visvairāk apmeklētie objekti, un visi četri ir iekļauti šajā ceļvedī.
Vai Austrijā lieto eiro?
Jā. Austrija eiro lieto kopš 2002. gada, un kartes tiek pieņemtas gandrīz visur, lai gan dažās kalnu apmetnēs un mazos tirgus stendos joprojām priekšroku dod skaidrai naudai. Vīnē un Zalcburgā cenas ir augstākas par ES vidējo rādītāju, savukārt laukos tās ir ievērojami zemākas.
