Laba fotogrāfija lielā mērā ir atkarīga no labas plānošanas. Ir jāatrod piemērota vieta, jāizvēlas labākais laiks un, visbeidzot, jānonāk tur. Taču dažkārt var plānot, cik vien vēlies, bet beigās viss izvēršas „nepareizi“. Tā es jutos šajā zelta rītā Prāgā, vērojot pilsētas panorāmu.
Jau pirms ceļojuma es zināju, ka Prāgā daudz gulēt neizdosies. Ir pārāk daudz skaistu skatu un pārāk maz laika, lai tos visus iemūžinātu pareizā gaismā. Vasarā vakara zelta stunda ilgst līdz 23:00, bet rīta zelta stunda sākas jau 3:00. Tāpēc biju ļoti priecīgs, kad izdevās rezervēt dzīvokli ar AirBnB, kas atradās tieši pie pils pakājē. Tas ļāva man maksimāli izmantot laiku starp (nu, miegu).
Mans modinātājs skanēja plkst. 3:30, jo pirms saullēkta es gribēju nofotografēt tukšās ieliņas. Kaut kas, kas vakarā vienkārši nav iespējams. Bet, kad es ierados pie Prāgas pils galvenās ieejas, biju pārsteigts, redzot, ka tā ir slēgta. Kaut kā es biju pieņēmis, ka pils pagalmā var ienākt jebkurā laikā – jā, acīmredzot nē.
Ikviens, kurš ir bijis Prāgā un zina, kur tika uzņemta Prāgas panorāmas fotogrāfija, zina arī to, ka ceļš cauri pilij aizņemtu tikai 10 minūtes. Taču ceļš apkārt pilij… Nu, tāpēc es sāku skriet atpakaļ lejup pa pils kalnu, cauri Malá Strana ielām un tad gar vīna dārziem atkal augšup uz Prāgas pili. Nekādi es negribēju palaist garām šo saullēkta brīdi!
Kad es nonācu vietā, ko biju iecerējis, jau ar pirmo skatu uz pilsētu pie Vltavas upes sapratu, ka rīta skrējiens bija tā vērts. Debesis iekrāsojās spēcīgā oranžā krāsā, un Bohēmijas sirds lēnām pamodās. Kad es pagriezos, sargs man laipni pamāja. Un pils vārti pēkšņi bija atvērti.
