Es nekad neapnicis fotografēt Vroclavas Universitāti. Kamēr dažas universitātes izskatās sterilas un birokrātiskas, Vroclavas Universitāte nemaz tāda nav; tā neizskatās kā vieta, kurā ir tikai lekciju zāles un bibliotēkas soda naudas. Tai piemīt nedaudz maģiska skatuves dekorācijas noskaņa — tā gaišā, ornamentētā fasāde, tornis, logu rindas, kas viena pēc otras kļūst zeltainas, tiklīdz kāds atceras ieslēgt lampu. Es to ierāmēju no apakšas, kadru malā atstājot koku zaru malu. Upe manā virzienā nes šo skaisto ēku atspulgu garās, viļņojošās lentēs.
Slodovas sala – studentu paradīze
Tomēr patiesais temats ir ne tikai ēkas. Tā ir pati sala. Sala, kas jau sen ir studentu paradīze, no aprīļa līdz oktobrim gandrīz katru vakaru pilda savu uzdevumu – tā piepildās ar studentiem, kuri ir pametuši savus rakstāmgaldus, lai dotos uz Slodovas salas zālāju. Viņi ierodas pāros un grupās, zem rokas satverot segas, un kāds no viņiem nes alus kasti, kas nopirkta pie tilta esošajā stendā. Sala kļuva slavena vietējā mērogā, jo Polijā publiskā vietā nav atļauts lietot alkoholu, taču uz salas policija tos pārsvarā atstāj mierā. Tātad studenti, kas ierodas, sākot krēslot, nenāk tieši dēļ skata; viņi nāk tāpēc, ka tur ir visi un noteikumi, kas attiecas uz pārējām pilsētas daļām, uz salas ne vienmēr tiek ievēroti. Viņi ierodas ar segām un alu, jo Slodovas sala ir vieta, kur norisināsies lielākā daļa viņu studiju dzīves — tā daļa, kas nav atrodama mācību programmā un netiek pārbaudīta nevienā eksāmenā.
Šī ir vieta, kurā mēs ar Dariu agrāk bieži nācām; patiesībā tā bija viena no mūsu mīļākajām vietām pilsētā, tāpēc tā vienmēr ir īpaša. Es šeit vienmēr nāku, kad esmu Vroclavā, un parasti tajā pašā dienas laikā. Es nāku krēslas laikā, kad saule jau noslīd zemu, un upe, atspoguļojot universitātes gaismas, ir zeltaina un viļņota, gluži kā kalta vara loksne. Tās otrā krastā universitātes baroka tornis mirdz agrās vakara stundas zilajā gaismā.
Universitātes fotografēšana krēslas laikā
Es uzstādīju statīvu zālājā salas rietumu galā, kur zeme slīpst uz leju uz upes pusi. Man aiz muguras cieši pulcējas studentu grupas, kuru sejas apgaismo viņu tālruņi. Pāris sēž nedaudz atstatus no pārējiem, kājas karājoties tuvu virs ūdens. Neviens neskatās uz universitāti. Tā noteikti ir visvairāk fotografētā ēka Vroclavā, bet šeit, uz salas, kurā uz laiku apmetušies studenti, jaunieši, kas tajā mācās, ir pagriezuši tai muguru, tā vietā koncentrējoties uz savām ierīcēm.
Kad pēdējie dienasgaismas stari pazūd, universitātes atspulgs sāk kļūt arvien dziļāks, iegūstot bagātīgu bronzas toni, un logi otrpus upei mainās no zelta krāsas uz baltu, kad tiek iedegtas logu lampas, es domāju par šīm pārejām: arhitektūra, kas pakļaujas atmosfērai, un vēsture, kas dod ceļu tagadnei. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es atkal un atkal atgriežos šajā vietā un uzstādu savu kameru tieši uz šī paša zālāja gabaliņa.











