Es atkal un atkal atgriežos pie atmiņas par mierīgu brīdi: auksts decembra rīts un šī vēsturiskajai Leipcigai tik piemērotā, noslēpta pērle – fotogrāfijas uzņemšanas vieta. Es, skatoties cauri Vecās rātsnama arkām. Atceros, ka apzināti veidoju kadru, mērķtiecīgi izvairoties no cilvēkiem. Viņu apģērbs varētu atklāt mūsdienu laiku. Bet es gribēju, lai šis attēls radītu sajūtu, it kā ceļotu laikā. Skatoties uz šiem arkiem, var iedomāties, ka esi tur pirms simts gadiem, kā tirgotājs uzstādot tirgus stendu. Vai dzirdēt zirgu nagu atbalsi uz bruģakmens, agras tirdzniecības kluso murmināšanu.
Vecā rātsnama ēka atrodas pašā Leipcigas sirdī – pilsētā ar senām tirgotāju tradīcijām. Tā ir arhitektūra, kas it kā aiztur elpu starp gadsimtiem. 1556. gadā uzceltā ēka savā plašajā, 53 metrus garajā balles zālē ir bijusi lieciniece patriciešu kāzām, studentu ballēm un pat tiesas sēdēm. Mūsdienās tajā notiek koncerti un kultūras pasākumi, taču pagātnes pēdas joprojām ir ļoti jūtamas. Tā ir vieta, kur stāsti nogulsnējas kā putekļi.
Vēsturiska fotogrāfijas uzņemšanas vieta Leipcigā
Meklēt smalku stāstījumu un krāsu bez dramatisma – tas ir īsts dārgums. Nav vajadzības pēc grandiozuma, ja pati ēka klusi stāsta par vēsturi. Romiešu cipars „MCMVII“ atbilst 1907. gadam, taču konkrēta informācija par to nav pieejama. Tomēr ir jāatzīmē, ka laika posmā no 1906. līdz 1909. gadam Vecā rātsnama ēka tika pakļauta ievērojamai renovācijai, kuras ietvaros tika piebūvēta arī porfīra arkāde pirmajā stāvā, kas vērsta uz tirgus laukumu. Iespējams, ka uzraksts „MCMVII” atzīmē kāda konkrēta šo renovācijas darbu posma pabeigšanu 1907. gadā.
Tieši pie vecās rātsnama ēkas atrodas tirgus laukums, kur divas reizes nedēļā joprojām pulcējas vietējie lauksaimnieki, lai pārdotu reģionālos produktus. Tas ir tāds ritms, kas savieno pagātni un tagadni. Kaut kas, ko esmu iemācījies novērtēt vēl vairāk, kopš esmu sācis dzīvot lēnāk, fotografējot. Netālu atrodas arī greznā Mädlerpassage Leipcigā, ko esmu arī nofotografējis, piesaistīts tās greznajiem stikla darbiem un literārajām atsaucēm. Tur atrodas leģendārais Auerbachs Keller, otrais vecākais restorāns Leipcigā. Tieši šī vieta iedvesmoja Gētes Faustu.
Ja tev kādreiz ir šķitis, ka tavs darbs nav „pietiekams”, vai arī esi domājis, vai tavs skatiens pamanītu to, ko citi nepamana, es gribu tev teikt: tam ir nozīme. Šie klusie kadri — tie, kas nekļūst par virāliem hitieniem un nav krāšņi — bieži vien ir tie, kuros slēpjas vislielākā dvēsele. Es nefotografēju Vecpilsētas rātsnamu, lai kādu ieskaidrotu, es to fotografēju, jo tas manī kaut ko aizkustināja.
Tāpēc nākamreiz, kad tev rokās būs fotoaparāts — varbūt savā pilsētā, varbūt kaut kur tāpat kā Leipcigā — atceries, ka tev ir tiesības nekur nesteigties. Meklēt mieru. Ceļot laikā caur arkas, kas stāv jau ilgāk nekā jebkurš no mums. Un ticēt, ka tavs skatījums uz pasauli varbūt palīdzēs arī kādam citam justies pamanītam.
Un, ja kādreiz plānojat ceļojumu uz Vāciju, noteikti apskatiet arī manu izsmeļošo ceļojumu ceļvedi.











