Kad ieradāmies Ņujorkā, man ātri sāka pietrūkt dabas. Jā, tur ir Centrālparks, bet ne no visurienes to var ātri sasniegt. Berlīnē es biju pieradis pie „decentralizētiem“ parkiem – visā pilsētā. Tāpēc biju ļoti priecīgs, kad beidzot pavadījām kādu laiku Haijlīna parkā.
Tā ir fantastiska ideja. Manhatana ir blīvi apdzīvota, tāpēc zeme tur ir dārga un nav viegli atrast vietu parkiem. Izmantot High Line – vecos dzelzceļa sliežu ceļus virs ielām – lai izveidotu parku „1. stāvā”? Brīnišķīgi!
Mēs izstaigājām visu High Line parku no ziemeļiem uz dienvidiem. Tur bija diezgan daudz cilvēku, tāpēc acīmredzot citi domāja tāpat. Es meklēju kādu kompozīciju, kurā varētu parādīt zaļo zonu un tās atrašanos virs ielām. Ideāli – kā lielākajā daļā manu fotogrāfiju – bez cilvēkiem kadrā.
Tuvojoties pastaigas beigām, es atklāju šo vietu. Tā man deva iespēju fotografēt High Line no sāniem. Kad es atklāju šo kompozīciju, es gribēju to padarīt vēl nedaudz labāku. Kas vēl ir raksturīgs Ņujorkai? Protams, dzeltenais taksometrs. Tāpēc pēc 10 minūtēm, stāvot uz vietas un gaidot satiksmi, es uzņēmu šo kadru ar dzelteno taksometru tieši saules gaismā, pirms tas pabrauca zem High Line Park.








