Dažas vietas ir tik ikoniskas un tik bieži fotografētas, ka man šķiet gandrīz bezjēdzīgi tās fotografēt; kādu kadru es varētu iegūt, kas atšķirtos no visiem pārējiem? Šādas vietas var šķist biedējošas, taču man patīk izaicinājums ieraudzīt pazīstamu vietu jaunā gaismā, fotografēt šīs vietas tā, lai rezultāts būtu pietiekami atšķirīgs, lai būtu vērts to darīt. Uz prāmja Ņujorkā es jau biju uzņēmis duci kadru, kuros redzama tikai Brīvības statuja — tuvu un centrā, tāds fotoattēls, kādu uzņem ikviens. Bet es gribēju kaut ko plašāku; es gribēju, lai vienā kadrā būtu redzama visa ostas ainava, nevis tikai piemineklis.
Tās dažas sekundes, kad osta izkārtojas vienā līnijā
Tāpēc es gaidīju. Kad prāmis virzās pa ūdeni, ir īss brīdis, kad leņķis sakrīt vienkārši perfekti: statuja vienā pusē, un aiz tās — visa Lejasmanhetenas silueta līnija, virs kuras paceļas „One World Trade Center”. Man bija tikai dažas sekundes, pirms prāmja pozīcija atkal mainītos un objektu izvietojums vairs nebūtu redzams.
Tas, kas man šajā fotogrāfijā patīk visvairāk, ir mērogs. Protams, Manhetenas siluets ir milžu kopums. Bet šeit tie izskatās niecīgi Brīvības statujas priekšā. Tā kā statuja ir ierāmēta tieši šādi, izskatās, ka viņa stāv silueta priekšā, to sargājot. Viņas lāpa ir pacelta tieši kadra malā, bet siluets atrodas zemu un plaši aiz viņas. Šī nebija kompozīcija, ko es būtu precīzi plānojis. Tā ir vienkārši veiksme, kas dažreiz piemeklē fotogrāfu, kad atrod pareizo vietu uz ūdens un ļauj perspektīvai stāstīt stāstu.
Tā ir klusi aizkustinoša fotogrāfija, jo īpaši ar „One World Trade Center” kadrā. Man nebija nodoma izteikt kādu paziņojumu par izturību vai aizsardzību. Bet, tiklīdz es to ieraudzīju uz ekrāna, sapratu, ka tā ir īpaša: Brīvības statuja, kas izvietota kā sargātāja un uzraudzītāja, un atjaunotās pilsētas siluets, kas stāv augsts aiz viņas.
Tas ir vienkāršs kadrs. Nebija ne īpaša objektīva, ne garas ekspozīcijas. Tas prasīja vienīgi pacietību un perfektu laika izvēli uz kustīgā prāmja. Prāmji neapstājas, lai tu varētu uzņemt perfektu kadru, un tev vienmēr jākompensē ūdens šūpošanās un svārstības, vējš vai citi pasažieri, kas neapzināti iekļūst kadrā tieši brīdī, kad nospied slēdži. Lai abi orientieri būtu asu un izlīdzināti, bija nepieciešami vairāki kadri, kā arī nedaudz veiksmes. Nedaudz vēlāk tajā pašā braucienā buru laiva ieplūda citā kadrā un man deva pavisam atšķirīgu skatu uz to pašu siluetu.
Es atkal un atkal atgriežos pie šī kadra, pat vairāk nekā pie dažiem citiem, ko esmu uzņēmis ostā un kas tehniski ir perfekti. Tajā nav ne visdramatiskākā gaisma, ne visbagātīgākās krāsas. Taču tajā ir iemūžināts kaut kas neaprakstāms par Ņujorku — veids, kādā tās vēsture un siluets atrodas tieši blakus viens otram, tūkstošiem stāstu, kas iemiesoti stiklā un tēraudā, pietiekami tuvu, lai ietilptu vienā kadrā.
