Kādā ziemas dienā, manā pirmajā ledāju ekskursijā Islandē, mēs apstājāmies pie tā, kas izskatījās kā parasts sasalis ezers. Plāns bija vienkāršs: paņemt platāko objektīvu, pietuvoties ledum un iemūžināt dažus no tiem perfekti ieslodzītajiem gaisa burbuļiem, ko visi publicē Instagramā.
Laba ideja. Bet, stāvot tur pirmo reizi Islandē, es sajutu, ka mani vilina kaut kas cits.
Pāri lagūnai, visam pārāka, stāvēja milzīgs ledājs, kas mirdzēja tādās zili zaļās un baltās nokrāsās, kādas es dabā vēl nekad nebiju redzējis. Tas izskatījās dzīvs – lēna, sasaluša laika upe. Pēkšņi doma par „gaisa burbuļu priekšplāniem“ vairs nešķita tik aizraujoša.
Teleobjektīvs pret platleņķa objektīvu: kad attālums atklāj detaļas
Man kaklā karājās Nikon D800, un instinktīvi es paņēmu teleobjektīvu, nevis platleņķa objektīvu. Platleņķa objektīvi parāda, kur tu atrodies, bet teleobjektīvi – kādas ir sajūtas. Es gribēju to perspektīvas saspiešanu, kādu rada garš objektīvs, kas izlīdzina perspektīvu un izceļ faktūru un formas.
Uzstādījumi bija vienkārši, bet pārdomāti:
EXIF: ISO 100 | f/7,1 | 1/500 sek. | Nikon D800
Gaisma bija dzidra, gaiss auksts, un tad es viņus pamanīju. Trīs mazas figūras, kas gāja gar ledaino lagūnu. Ledāja sienas fonā viņi izskatījās pavisam sīki. Un tieši tas bija trūkstošais elements, kas šim kadram piešķīra izjūtu par mērogu.
Gaidot brīdi, kad varēs fotografēt ledāju Islandē
Viņi bija piesardzīgi, pārvietojās lēnām, bet neuzkāpa. Es sapratu, ka viņi paliks tieši pie lagūnas krasta. Man priekšā no virsmas kā muguras spuras pacēlās ledus šķembas – „haizivijam līdzīgas struktūras”, kas slīdēja pāri sasalušajai lagūnai. Es izvēlējos kadru, fokusējos un gaidīju.
Kad visi trīs izvietojās tieši pareizi, es nospiedu slēdža pogu.
>Klikšķis.
>Šajā vienā kadrā aina pārvērtās no ainavas par stāstu, kur cilvēki ir kā kluss čuksts zemē, ko veidojuši milži.
Mācība par mērogu fotogrāfiem
Šis brīdis man atgādināja šādu domu. Dažkārt labākais veids, kā parādīt dabas varenību, nav mēģināt attēlot plašāku skatu – tas ir ļaut izpausties niecīgumam. Cilvēka klātbūtnes iekļaušana plašajos plašumos uzreiz rada skatītājos izjūtu par apmēriem, izolētību un apbrīnu.
Ja fotografējat ledājus, šeit ir īss padoms:
Padoms: ne vienmēr cenšaties iemūžināt grandiozu panorāmu. Izmantojiet teleobjektīvu, lai saspiestu slāņus un ļautu mērogam izpausties dabiski. Un ja kāds ieiet jūsu kadrā? Nelamājieties – veidojiet kompozīciju.
Ledājs Islandē
Islandes ledāji klāj aptuveni 10 % no valsts teritorijas, un dažu biezums sasniedz vairākus simtus metru. Tie nepārtraukti pārvietojas, izveidojot ielejas un radot apburošās lagūnas, kas padara Islandes dienvidu krastu pasaulslavenu. Uzziniet vairāk par citiem ledājiem un citiem faktiem.
Tajā februāra dienā es gan neuzkāpu uz ledus, taču ieguvu kaut ko daudz vērtīgāku – fotogrāfiju, kurā vienlaikus bija iemūžināta sajūta par savu niecīgumu, apbrīnu un mieru.
Stāvot pie šī ledāja, es sapratu: stāsts nav par to, cik plašs ir šis skats, bet gan par to, kādas sajūtas tas izraisa tevī.
Skatīt manu citu bloga ierakstu Vatnajökull ledāja ekskursija | Islande un Seljalandsfoss | Islande vai Vík Mīrdalurā | Islande vairāk par manu ceļojumu uz Islandi 2020. gadā.











