Pēdējā tikšanās
Alt Tegel, Berlīne
Uztver katru tikšanos tā, it kā tā būtu pēdējā – jo kādu dienu tā tāda arī būs.
Alt-Tegel ir vieta, ko es 95 % no savas pagātnes dzīves saucu par mājām.
Pagājušajā rudenī mēs atgriezāmies Berlīnē, lai iztīrītu savu veco dzīvokli, izbeigtu līgumu un atvadītos.
Neilgi pirms ceļojuma es izlasīju, ka, sasniedzot 30 gadu vecumu, 95 % no laika, ko pavadīji kopā ar vecākiem, jau ir pagātne.
Tu jau esi pavadījis apmēram 25 000 stundu kopā ar saviem vecākiem. Un, visticamāk, turpmāk tev ar viņiem atlicis pavadīt ne vairāk kā 1000 stundu.
Tas lika man saprast: ļoti iespējams, ka es šo vietu vairs nekad neredzēšu rudens krāsās.
Tegele ir vieta, ko lielāko daļu savas dzīves es uzskatīju par pašsaprotamu.
Vieta, kas man šķiet tik ierasta – un tomēr tik skaista.
Es nolēmu šo nedēļu pavadīt tā, it kā tā būtu mana pēdējā vizīte Alt-Tegel.
Ceru atgriezties, bet uz to nepaļaujos.
Lai iemūžinātu atmiņas, kuras vēlos glabāt mūžīgi. Lai pilnībā izbaudītu šos mirkļus.
Divus dienus pēc tam, kad uzņēmu pirmās fotogrāfijas šajā sērijā, pēkšņi nomira mana vecmāmiņa.
Viņa bija Berlīnē. Mums bija plānots iet pusdienot. Tās dienas rītā viņa nomira.
Man vairs nebija iespējas viņu redzēt. Mūsu pēdējā tikšanās bija pavasarī.
Par laimi, tā bija ļoti sirsnīga tikšanās. Atceros mūsu kopīgo smieklu.
Un kaut kas pavisam neliels, piemēram, palikt kopā ar viņu ilgāk, lai palīdzētu viņai ar pārtikas preču iepirkšanu. Lai gan man bija citi plāni.
Kaut kas manī man teica: „Tas ir svarīgāk.“
Bet es nebūtu domājis, ka tā būs pēdējā reize, kad es viņu redzēšu.
Uztver katru tikšanos tā, it kā tā būtu pēdējā – jo kādu dienu tā tāda arī būs.
Un tu to varbūt iepriekš nezini.
Paldies, Tegel. Daudzus brīnišķīgus gadus savā dzīvē es tevi saucu par „mājām“.
—
Šī sērija tika publicēta arī vietnē Behance.
