Jau vairāk nekā divus gadus mēs mocījāmies ar domu par pārcelšanos uz Lisabonu. No vienas puses, Berlīnē mums bija ģimene, draugi un diezgan stabila dzīve valstī, kuras valodu un kultūru mēs pazinām. No otras puses, Lisabona mūs bija apbūrusi tik ļoti, ka katru gadu tur pavadījām ziemu. Kāpēc tā?
Šis skats uz saullēktu Lisabonā ir uzņemts no mūsu balkona. Un, ja paskatās uz ēkām priekšplānā, var droši uzminēt, ka mūsu dzīvoklis ar skatu uz Lisabonu vai okeānu nav vienīgais. Tas nozīmē, ka šajā pilsētā mums bija daudz vieglāk atrast dzīvokli par pieņemamu cenu. Un Berlīne… nu, Berlīne ir līdzena, tāpēc reti kur var atrast dzīvokli, no kura logiem neizskatās citas ēkas. Mēs pat nevaram izskaidrot, kāpēc skats no loga mums ir tik svarīgs. Varbūt tā ir brīvības sajūta, ko mēs izjūtam katru reizi, kad redzam šādu saullēktu (vai saulrietu) virs pilsētas.
Lisabona ir pazīstama arī kā "Baltā pilsēta". Tā kā tā atrodas pie upes, saules gaisma izkliedējas un apgaismo ēkas ar gandrīz "dievišķu" mirdzumu. Atzīstam, ka saule ir liels iemesls, kāpēc ziemā bēgam no Berlīnes. Mēs abi esam jutīgi pret gaismu, vai drīzāk tās trūkumu. Gadu gaitā esam pamanījuši, ka, ja 30 dienas neredzam sauli, kļūstam drūmi un nomākti. Vissliktākais ir tas, ka mēs nebija vieni – ziemā pat vācu vecmāmiņas uz ielas var uz tevi kliegt bez iemesla.
Trešais – un tas, iespējams, ir vissvarīgākais iemesls. Cilvēki. Portugāļi ir brīnišķīgi, sirsnīgi, pacietīgi, jauki un rūpējas viens par otru (un, iespējams, šie epitetu pat nav pietiekami, lai aprakstītu šo tautu). Lai gan mēs esam ārzemnieki un vēl nerunājam portugāļu valodā, viņi mūs uzņēma tā, it kā mēs nebūtu “svešinieki”. Turklāt vairāk nekā divu gadu laikā, dzīvojot Lisabonā, mēs varbūt tikai divas reizes sastapām kādu nīgru portugāli (un mēs sastapām daudz portugāļu).
Tie ir tikai trīs no daudzajiem iemesliem, kāpēc mēs pametām visu un pārcēlāmies uz Portugāli. Protams, mēs zinām arī dzīves Lisabonā negatīvās puses. Taču tās nav tik dominējošas, lai mēs nožēlotu savu lēmumu pārcelties. No mūsu portugāļu draugiem mēs iemācījāmies arī dažas svarīgas attieksmes un vienu konkrētu teicienu. Ja notiek kaut kas, kas mums nepatīk, mēs vienkārši sakām: „tas ir, kā tas ir”. Un tā vietā, lai emocionāli cīnītos ar kaut ko, mēs vai nu meklējam risinājumu, vai vienkārši dodamies uz vakariņām ar draugiem, un dzīve turpinās.
