Šī skaistā vieta, kas dienā ir tik pārpildīta, agri no rīta beidzot bija pilnīgi tukša. Vismaz reizi dzīvē ir jāredz šis skats, kad pilsēta guļ, bet Svētā Pāvila katedrāle joprojām ir izgaismota.
Esmu dzirdējis, ka Londonas Milenija tilts daudziem vietējiem ir pazīstams kā „Wobbly Bridge” (šūpojošais tilts), un es brīnījos, kāpēc – jo īpaši tāpēc, ka es nejutu nekādas šūpošanās (pat skrienot, lai nofotografētu saullēktu virs Temzas). Vēlāk es izlasīju, ka pirmajā dienā, kad tilts tika atvērts, to šķērsoja apmēram 80 000 cilvēku. Tie, kas atradās tilta vidū un dienvidu daļā, sajuta šūpošanos un griešanos, atrodoties uz tilta. Apmeklētāji mēģināja pielāgot savus soļus tilta kustībām, bet tas tikai pasliktināja situāciju. Šim fenomenam ir gudrs nosaukums – sinhronā sānu ekscitācija.
Arhitekti uzskatīja, ka tilts ir jāpārskata, tāpēc nākamajā dienā to slēdza un nolēma uzstādīt amortizatorus, lai to stabilizētu.
Tomēr iesauka “Wobbly Bridge” (šūpojošais tilts) kopš tā laika nav aizmirsta.
Skatīt manu citu bloga ierakstu par to, kā es iemūžināju Londonas panorāmu saullēktā, vai pilnu ceļojuma rakstu par Londonu.
