Šogad Berlīnē bija gara un tumša ziema. Atceros, kā radio paziņoja, ka tā bija ziema ar vismazāko saules spīdēšanas laiku kopš laika apstākļu novērošanas sākuma. Kad janvāra beigās saule parādījās pirmo reizi, varat iedomāties, kas notika. Es paķēru savu kameru, statīvu un vienkārši devos ārā. Un tā kā man ir laime dzīvot netālu no ūdens: devos uz Tēgeles ezeru.
Ko varu teikt, aina bija perfekta. Ūdens vēl bija nedaudz sasalcis, debesīs bija pāris mākoņu un skaists sarkani oranžs saulriets. Šķita, ka visiem apkārt esošajiem fotogrāfiem bija ienācis prātā tas pats. Es nekad agrāk nebiju redzējis tik daudz fotogrāfu ap ezeru, bet domāju, ka visi vienkārši gaidīja, lai atkal varētu fotografēt saules gaismā. Berlīnē saulriets ne vienmēr notiek, bet, ja notiek, tas parasti ir tā vērts.
Starp citu, lielgabals ir dāvana no Londonas Griničas rajona. Reinickendorf, Berlīnes rajons, kurā atrodas ezers, ir sadraudzības pilsēta ar Griniču. Tāpēc arī visa promenāde saucas “Griničas promenāde”.








