Atgriešanās Piódão
Mūsu ceļojums uz Foz d'Égua? Nu, viss sākās ar atkārtotu braucienu uz Piódão. Pirmo reizi es Piódão apmeklēju vasaras pilnbriedā. Tās akmens mājas, kas iekļautas zaļojošajos kalnos, bija patiesi iespaidīgs skats. Šoreiz tas notika aprīlī, kad ciemats vēl pamodās no ziemas miega.
Kopā ar Dāriju un mani ceļojumā devās mūsu draugi Žoāo un Suzi, kuriem ir tāda pati kaislība – iemūžināt pasaules skaistumu caur objektīvu. Mūsu galvenais ceļojuma mērķis bija Serra da Estrela, taču, kā fotogrāfi labi zina, ceļš ir tikpat svarīgs kā galamērķis. Mēs piestājām Piódão, lai ieturētu sātīgu pusdienu, atceroties manu iepriekšējo vizīti.
Neparedzētais apvedceļš uz Foz d'Égua
Turpinot ceļojumu, Žoāns ieteica nedaudz novirzīties no maršruta. Viņš minēja Foz d'Égua – vietu, par kuru teica, ka es tajā noteikti iemīlēšos. Viņa vārdi izraisīja manu interesi, un, lai gan vēl bija dienas vidus, mēs nolēmām izmēģināt šo ieteikumu.
Nogriežoties no Piódão uz šauru ceļu, drīz vien sasniedzām Foz d'Égua. Mūs sagaidīja skats, kas bija gluži kā pasakā. Mājas, kas bija celta no tā paša tumšā šīsta un šīfera, kāds sastopams Piódão, bija izkaisītas pa kalna nogāzi, un abas ciema puses pāri rāmajai upei savienoja burvīgs akmens tiltiņš.
Vieta bija klusa, kas bija krasā kontrastā ar vasaras mēnešu rosīgajām peldvietām pie upes. Šis miers sniedza unikālu skatījumu, ļaujot man pilnībā novērtēt Foz d'Égua skaistumu, neko netraucējot.
Foz d'Égua fotogrāfijā
Kā fotogrāfs es zināju, ka mani gaida unikāls kadrs. Tāpēc devos izpētīt apkārtni, meklējot to ideālo kadru, kas iemūžinātu Foz d'Égua būtību. Rezultātā tapa fotoattēls, kurā redzama leģendārā akmens māja un tilts, kas peld mīkstajā pēcpusdienas saules gaismā.
Šajā fotogrāfijā bija kaut kas neiedomājami valdzinošs. Varbūt tas bija Foz d'Égua neskartais skaistums, varbūt arī burvīgā, gandrīz kā kinofilmā redzamā atmosfēra, kas valdīja šajā vietā, bet kadrs izdevās tieši tāds, kādu es biju cerējis.
Atceroties savu vizīti Foz d'Égua, nevaru nejusties pateicīgs par šo neplānoto apvedceļu un Žoāna lielisko ieteikumu. Foz d'Égua mierpilnā skaistums kopā ar prieku to iemūžināt fotogrāfijā bija neaizmirstama pieredze. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tas atkārtoti apstiprināja manu ticību burvībai, kas slēpjas mūsu skaistās pasaules negaidītos stūrīšos, gaidot, lai to atklātu un dalītos tajā.
Galu galā Foz d'Égua bija kas vairāk nekā vienkārši gleznains ciemats. Tas bija atgādinājums, ka bieži vien visburvīgākie stāsti rodas tad, kad izvēlas mazāk iestaigāto ceļu.
