Es tikko atgriezos no ceļojuma pa Portugāles kalniem, kur meklēju rudens gaismu. Bet pirms sāku stāstīt par to, man joprojām ir jums parādā mans mīļākais kadrs no septembra Parīzes rudenī.
Lielāko daļu laika lija lietus, bet tieši šis viens vakars bija vienkārši lielisks. Laika prognoze nebija labvēlīga, taču es redzēju, ka saule atkal un atkal parādās aiz mākoņiem, tāpēc nolēmu to izmantot. Galu galā šī fotogrāfija izrādījās mana mīļākā no visa ceļojuma — Parīze rudenī ir vienkārši apburoša.
Kad beidzot beidzas lietus
Rudenī Parīze ir tāda, ka nekad nevar zināt, ko gaidīt.
Prognoze solīja pelēku, vienmuļu debesi – tādu, kurā tu mēģini sevi pārliecināt, ka, ja pietiekami spēcīgi piever acis, varbūt tajos mākoņos tomēr var saskatīt kādu faktūru.
Bet aptuveni ik pēc stundas parādījās sprauga — sīka gaismas strīpa, kas uz brīdi atspoguļojās Sēnā, un tad atkal pazuda. Tu taču zini to sajūtu, vai ne? Dilemma: „Vai man iziet ārā, vai pagaidīt, kamēr tas pāriet?“ Tava daļa, kas vēlas palikt sausā, pret tava daļu, kas baidās palaist garām šo brīdi.
Galu galā es uzticējos instinktam, ko katrs fotogrāfs apgūst, pārvarot grūtības:
ja laika apstākļi šķiet neparedzami, sakravā savu aprīkojumu un dodies ceļā.
„The Viewpoint“: vienkāršs, klasisks, ideāls
Šo foto es uzņēmu no Sēnas upes krasta netālu no Nacionālās asamblejas — nekas slēpts, nekas noslēpums, vienkārši viens no tiem mūžīgajiem Parīzes stūrīšiem, kas tevi apbalvo, ja apstākļi sakrīt.
Tieši otrpus upei atrodas Burbonu pils, ko ierāmē jau zeltainā krāsā iekrāsojušies koku zari. Un aiz tās miglas plīvurā slejas Eifeļa tornis, gandrīz pazūdot siltā gaismā.
Lai radītu atmosfēru, nav vajadzīgs iespaidīgs kalna virsotnes skats — dažkārt pietiek vienkārši pietuvoties upei un ļaut pilsētai darīt to, ko tā prot vislabāk.
Mani iestatījumi (EXIF)
Kamera: SONY ILCE-7RM5
Fokusa attālums: 35 mm
Diafrag diafragas atvērums: f/10
Slēgšanas ātrums: 1/200 sek.
ISO: 100
Parīze rudenī – fotogrāfa gadalaiks
Lielākā daļa cilvēku Parīzi iedomājas pavasarī. Bet rudens?
Rudens ir fotogrāfu laiks.
Dienas kļūst īsākas, gaisma maigāka, un pilsētā vairs nav jūtama tā steiga. Pat Sēna šķiet plūst lēnāk. Un, ja jums patīk mazie interesanti fakti, lūk, viens no tiem: Parīzē ir tik daudz koku, ka pilsēta pat veic tās bioloģiskās daudzveidības novērtējumu. Par to lasiet šeit, bet par ievērojamākajiem kokiem – šeit.
Šis ir tas gadalaiks, kad Parīze šķiet kā glezna
— un tās rāmis mainās ik pēc piecām minūtēm.
Vai es atgrieztos, lai vēlreiz baudītu Parīzes rudens ainavas?
Pilnīgi noteikti. Un ja esi introverts fotogrāfs, uzmanīgs, mīli krāsas un ilgojies pēc jēgas — Parīze rudenī ir tāda vieta, kas dod tev telpu, kur elpot un radīt.
Šis kadrs nebija iepriekš plānots. Vietu nebija izpētījis.
Tas radās, vērojot debesis, uzticoties savai intuīcijai un esot gatavam nedaudz samirkt.
Un, godīgi sakot? Tieši tāpēc man tas patīk.
Ja jums patīk rudens gaismas, ieskatieties manā citā bloga ierakstā: „Jaunais rudens | Oderas upe, Vācija“.
