Mana Londonas fotogrāfiju vietu saraksta pirmajā vietā bija Griničas observatorija. To man atkārtoti ieteica „Google+“, jo no turienes paveras skats uz mūsdienīgā finanšu rajona „Canary Wharf“ siluetu. Tāpēc mēs plānojām iemūžināt saulrietu un izmantot arī „zilo stundu“. Taču, ierodoties uz kalna, mums nācās konstatēt, ka parks ir iežogots un tā darba laiks nav īpaši fotogrāfiem draudzīgs.
Tāpēc mēs nedaudz pastaigājāmies gar upes krastu un redzējām nedaudz vairāk no Griničas, nekā bijām plānojuši, ieskaitot Griničas Universitāti. Bet tas nav nekāda problēma, tas bija jauks vakars, un mums šķita, ka esam mazā pilsētiņā pie jūras, nevis milzīgajā Londonas pilsētā. Kad zilo stundu beidzās, mēs ar DLR devāmies uz Kanāriju ostu – Dārijai tā bija pirmā brauciena ar automātisko metro, jo Berlīnē kaut kas tāds nav iedomājams.
Ierodoties Heron Quays stacijā, mūsu uzmanību uzreiz piesaistīja krāsaini izgaismotais tilts. Daria teica, ka tas būtu lielisks objekts fotogrāfijai, bet es šaubījos, vai man izdosies ietilpināt milzīgo debesskrāpi savā mazajā skatu meklētājā. Tomēr mans platleņķa objektīvs neatteicās no izaicinājuma. Pēc tam mums atlika vien gaidīt pareizo krāsu, jo – kā teica sieviete – rozā ir labākā izvēle fotogrāfijai.
