Praça da República ir Elvas galvenais laukums, kurā atrodas vairākas vēsturiskas ēkas un kurš ir skaisti bruģēts tradicionālajā mozaīkas stilā, kas pazīstams kā Calçada Portuguesa.
Man ļoti patīk šis laukums saulrieta laikā, kad gaisma slīd pāri „Calçada Portuguesa” bruģim, izceļot tā ģeometrisko rakstu, vienlaikus pasvītrojot arī apkārtējo ēku dzeltenos un zeltītos toņus.
Šī ir viena no divām fotogrāfijām, ko uzņēmu, jo vēlējos abas laukuma puses iemūžināt atsevišķos kadros. Šajā attēlā mēs skatāmies uz „Casa da Cultura”, kas aptuveni 400 gadus kalpoja kā rātsnams. Otrajā fotogrāfijā es iemūžināju bijušo katedrāli, kas celta stilā, kas ļoti raksturīgs Elvas garnizona pilsētai.
Negaidīta saikne starp „Casa da Cultura” un Belēmas torni
„Casa da Cultura de Elvas” ir pilsētas kultūras centrs, kas atrodas vēsturiskā ēkā, kura kādreiz kalpoja par Paços do Concelho (pilsētas domi), tieši pie laukuma bruģējuma „Calçada Portuguesa” malas. Kopš 1993. gada tas galvenokārt darbojas kā izstāžu telpa, kurā notiek pagaidu izstādes un citi kultūras pasākumi.
Man bija pārsteigums uzzināt, ka Casa da Cultura ēku projektējis Francisco de Arruda — tas pats arhitekts, kurš ir atbildīgs par vienu no Portugāles visatpazīstamākajiem pieminekļiem — Belēmas torni Lisabonā. Viņš projektēja arī Amoreiras akveduktu Elvasā, Água de Prata akveduktu Évorā (vienu no maniem slēptajiem dārgumiem Eiropā) un pašu katedrāli, kas atrodas otrā pusē Praça da República laukumam.
Tā ir kompakta vieta, bet tās atrašanās vieta, nozīme un daudzslāņainā arhitektūra padara to drīzāk par kultūrvēsturisku objektu nekā vienkārši izstāžu vietu. To papildina arī blakus esošā Calçada Portuguesa, kas piešķir tai papildu burvību.
Elvas garnizona pilsēta, „robežas karaliene”
Elvasai bija izšķiroša loma, apsargājot robežšķērsošanas vietu starp Portugāli un Spāniju. Tā ir pilsēta, kuras viss plānojums tika veidots, lai garnizons varētu tur uzturēties uz nenoteiktu laiku, tāpēc tā ir pazīstama kā „Elvasas garnizona pilsēta” un tiek dēvēta par „robežas karalieni”.
Pilsētas mūru iekšpusē atradās kazarmas, militārie tiesu nami un citas ēkas, kas tika būvētas īpaši, lai izmitinātu un apgādātu pastāvīgo garnizonu, kā arī baznīcas, klosteri un garā Amoreiras akvedukta, kas nodrošināja ūdens piegādi blokādes laikā.
Pilsēta saņēma oficiālo UNESCO nosaukumu „Elvas garnizona robežpilsēta un tās nocietinājumi” un 2012. gadā tika iekļauta Pasaules mantojuma sarakstā, jo tajā atrodas pasaulē lielākā nocietināto sausā grāvja sistēma un tai piemīt „izcila universāla vērtība”.
Lai iegūtu pilnīgu skatu uz pilsētu un izprastu tās vēstures plašumu, kāpiet uz Elvas pili vai kādu no tuvējām skatu vietām, no kurienes paveras skats no augšas uz nocietināto teritoriju.











