Daria un es esam neskaitāmas reizes apmeklējuši Vroclavu. Mēs esam redzējuši visas pilsētas slavenākās apskates vietas, taču mani vienmēr ir vilinājusi Vroclavas Universitāte, jo īpaši Svētā Vincenta un Svētā Jēkaba vecais klostera komplekss, kurā tagad atrodas filoloģijas fakultāte. Esmu bieži apmeklējis šo kompleksu, daļēji tāpēc, ka man tas šķiet skaists, daļēji tāpēc, ka Daria tur kādreiz studēja.
Tā ir viena no tām ēkām, ko garāmgājējs sākumā varētu nepamanīt, jo īpaši pilsētā, kas ir bagāta ar vēsturi. Tā nav tāda ēka, kas uzreiz paziņo par sevi; tā gaida. Tās skaistumu nevar pamanīt uzreiz. Jūs varat iet garām šim kompleksam ceļā uz tirgus zāli pāri ielai, pat nepievēršot tam uzmanību, neapzinoties, ka garā spārna, kurā reiz klusumā dzīvoja un strādāja mūki, šodien ir daļa no universitātes. Bet, ja jūs apstājaties un paskatāties, patiešām paskatāties, jūs tiekat atalgoti ar skatu uz majestātisko gotikas torni, un jūsu prāts sāk klīst atpakaļ cauri ēkas pastāvēšanas gadsimtiem.
Ilga un bagāta vēsture
Komplekss ir celts apmēram 1240. gadā. To dibināja hercogs Henrijs II Dievbijīgais, un katedrāle un klosteris tika uzcelti franciskanu mūkiem, kurus atveda no Prāgas. Neilgi pēc kompleksa celtniecības sākšanas pats hercogs Henrijs gāja bojā cīņā pret mongoliem pirmās mongolu iebrukuma laikā Polijā un tika apglabāts katedrāles kriptā.
16. gadsimta sākumā franciskāņi tika piespiesti vai nu pievērsties protestantismam, vai pamest pilsētu, un, kad viņi aizbrauca, pamestā ēku kompleksa pārvaldību pārņēma premonstrāti. 17. gadsimta beigās ēkas tika pārbūvētas baroka stilā, un šis stils tajās ir saglabājies līdz pat šodienai.
Gadi, kas pavadīti cīņā un atjaunošanā
Tāpat kā daudzas citas vēsturiskās ēkas visā Polijā, arī katedrāle Otrā pasaules kara laikā cieta ievērojamus postījumus. Sabruka tās augstais tornis, kā arī daļa no velvēm un sānu sienām. Kompleksa atjaunošana — rūpīgs un sīkmanīgs process — sākās tikai 1947. gadā, un tās pabeigšanai bija nepieciešami vairāki gadu desmiti.
Katedrāles iemūžināšana
Esmu šķērsojis šo tiltu neskaitāmas reizes, skatījies uz klostera kompleksu un mēģinājis atrast veidu, kā to nofotografēt tā, lai tas izskatītos tā, kā tas ir pelnījis. Man nekad neizdevās atrast skatu, kas mani iedvesmotu. Bet kādā vēlā pēcpusdienā, tuvu saulrieta brīdim, es fotografēju citu baznīcu Vecpilsētā un sapratu, ka virs Vroclavas redzu skaistāko saulrietu, kādu jebkad esmu redzējis. Kad pēdējās saulrieta krāsas sāka izbalēt, devos uz klosteri, jo domāju, ka, iemūžinot to zilajā stundā, iegūšu dramatisku fonu. Atradu vietu ielas otrā pusē, un, izmantojot pēdējās violetas gaismas pēdējās pērles no izbalējošā saulrieta, man izdevās iemūžināt ēkas majestātisko skaistumu. Es ļoti iesaku apmeklēt Vroclavu – slēpto dārgakmeni un nepietiekami novērtētu Eiropas pilsētu.











