Vācija
Pēdējā atjaunināšana: 2025. gada 23.
oktobris; autors: Nico Trinkhaus
No Berlīnes rosīgajām pilsētvides ainavām līdz Bavārijas pasaku dabas skatiem – Vācija atklājas kā vēstures un atjaunošanās zeme, kas ir ideāli piemērota ceļojumu fotogrāfijai. Man šī valsts iemieso Eiropas būtību.
Vācija ir gan zināmā mērā vienota, gan ārkārtīgi daudzveidīga. Man bieži nācās paskaidrot Dārijai, kāpēc man ir grūti saukt Vāciju par “vienu nāciju” — nevis austrumu un rietumu sadalījuma dēļ, kā jūs varētu domāt. Nē, ir arī ievērojamas atšķirības starp ziemeļiem un dienvidiem.
Brandenburgas vārti ir Vācijas visatpazīstamākais simbols. Lai tos iemūžinātu, es nolēmu pamosties pirms saullēkta un doties uz pilsētas centru. Ziemassvētku laikā Berlīne kļūst nedaudz klusāka nekā parasti.
Nolēmu attēlā iekļaut garām braucošo automašīnu pēdas. Tās darbojas kā Brandenburģes vārtu siltā apgaismojuma turpinājums un tādējādi kalpo kā kompozīcijas elements.
Vai tas būtu Brandenburkas vārti, kas mirdz saullēktā, vai Alpu ciematu klusais šarms – šī fotogrāfiju izlase atspoguļo Vāciju tādu, kādu esmu to iepazinis gadu gaitā, ceļojot, atklājot jaunas vietas un neskaitāmas reizes atgriežoties. Šis raksts turpinās papildināties ar katru jaunu ceļojumu – pa vienai fotogrāfijai, pa vienai vietai.
Saturs
Mākslas ceļojumu fotogrāfs
Niko Trinkhaus ir pazīstams ar saviem spilgtajiem attēliem, kas kopš 2011. gada ir saņēmuši vairāk nekā 100 starptautiskas balvas. Viņa darbi ir izstādīti visā Eiropā.
Berlīne – pilsēta, kas mani veidojusi
Es dzimu Berlīnē-Tegelā un tur pavadīju pirmos trīsdesmit savas dzīves gadus, ilgi pirms pārcēlos uz Lisabonu. Lielāko daļu šī laika es uzskatīju sevi vienkārši par berliņieti, nevis vācieti. Šai pilsētai ir savs raksturs — tā ir drosmes, radošuma un nepārtrauktas atjaunošanās sajaukums. Berlīnei piemīt spēja atjaunoties atkal un atkal, un varbūt tieši tāpēc es jūtu tik dziļu saikni ar šo pilsētu.
Fotografējot saulrietu, sāka veidoties negaidīta negaisa mākoņi. Stāvot uz nojumētā balkona, es nolēmu turpināt fotografēt ar intervāliem.
Pēkšņi zibens trāpīja Berlīnes Aleksandra laukuma televīzijas tornī. Pērkons bija apdullinošs. Es pārbaudīju savas kameras ekrānu un nevarēju noticēt savai veiksmei. Es biju noķēris tieši šo brīdi.
Berlīne ir arī vieta, kur sākās mana fotogrāfa karjera. Kopš 2013. gadā es uzņēmu fotogrāfiju „Pērkona negaiss Aleksandra laukumā”, mana dzīve kā fotogrāfam ir mainījusies uz visiem laikiem. Šis veiksmīgais brīdis man nodrošināja pirmo līgumu ar presi, pirmo pārstāvību galerijā un ceļu, kas ļāva man pārvērst savu aizraušanos par profesiju.
Manuprāt, šis darbs ir ļoti raksturīgs Berlīnei, jo tajā var iedomāties, ka esi daļa no tās elektrizējošās naktsdzīves, ar ko pilsēta ir kļuvusi slavena.
Vācijas federālā apgabala
Berlīne ir kas vairāk nekā tikai naktsdzīve. Tikai dažu soļu attālumā no Brandenburģes vārtiem atrodas valdības kvartāls, kur stikla fasādes atspoguļo Šprē upi. Šeit pati arhitektūra liecina par caurspīdīgumu — modernas celtnes, kas uzceltas blakus pieminekļiem, kuri ir bijuši liecinieki pārmaiņām.
Reihstāgs un Paula-Lēbes nams ir īpaši iespaidīgi krēslas stundā, kad mirstošā gaisma pārvērš upi par Vācijas demokrātijas spoguli.
Berlīne ir kontrastu pilsēta
„Nabaga, bet seksīga“ – tāds bija Berlīnes mēra lozungs, ar ko viņš aprakstīja pilsētu, kad es augu. Toreiz man tas šķita piemērots. Kopš esmu ceļojis un fotografējis pasauli, kā arī dzīvojis četrās valstīs, man ir grūti piekrist, ka Berlīne ir „nabaga“. Taču tā ir kontrastu pilsēta. Daudzi to nezina, bet tā ir arī ļoti zaļa pilsēta, pilna ar ezeriem un mežiem.
Uzaugot pilsētas ziemeļrietumu daļā, man bija pieejami tādi mierpilni dabas skati, kādus Vācijas galvaspilsētā negaidītu ieraudzīt. Es ļoti iesaku to apmeklēt, jo tas ir kaut kas, ko lielākā daļa tūristu palaistu garām.
Minhene un Bavārija – tradīcijas bez klišejām
Tā kā esmu uzaudzis Berlīnē, manā pirmajā vizītē Minhenē viss šķita kā pilnīgi cita pasaule. Viss notiek tik lēni. Viss ir tik kārtīgs. Nav nekāda haosa. Kur tad ir dzīve? Man tas nepatika.
Tad, kad pēc dažiem gadiem atgriezos, Minhenē un visā Bavārijā sāku justies arvien labāk. Cilvēki bija draudzīgāki un sabiedriskāki. Sēdēt pie galda alus dārzā kopā ar svešiniekiem ir ikdienišķa parādība. Man šķiet, ka cilvēki šeit ir atvērtāki nekā es biju pieradis Berlīnē – tomēr ļoti noslēgti, ja runa ir par viņu tradīcijām un mantojumu.
Es vienmēr cenšos atrast veidu, kā izstāstīt visas vietas stāstu. Minhenē tas nozīmēja, ka man bija jāpaceljas debesīs.
Kāpt uz Svētā Pētera baznīcu ir diezgan grūti. Bet, nonākot virsotnē, pilsēta šķiet pavisam citāda. No augšas var redzēt Minhenes arhitektūru visā tās krāšņumā. Īpaši iespaidīga ir gotiskā rātsnama ēka. Tad vēl ir Bavārijas baznīcu torņu raksturīgā forma. No augšas tas viss lieliski saskan.
Es nolēmu uzņemt šo foto siltā vasaras dienā, lai visa aina būtu pilnībā piepildīta ar gaismu.
Kad beidzot ar savu kameru ierados pilsētā, es iemīlējos tajā. Mani apbūra rātsnama, baznīcu un pat tiesas ēkas arhitektūra. Fotografējot Marienplatz, kurā valdīja zvanu skaņas un vēlās pēcpusdienas saules gaisma, es sajutu, ka šis laukums iemieso Minhenes būtību: kārtīgu, bet vienlaikus dzīvīgu. Ainu dominē Jaunais rātsnams, kura neogotiskās detaļas atspoguļo saules staru mirdzumu tieši pirms saulrieta.
Aiz Marienplatz laukuma Tiesu pils un Bavārijas Valsts opera atklāj pilsētas citu pusi — izsmalcinātības un greznības pusi. Vakara gaisma, kas krīt uz Tiesu pils fasādi, piešķir tai gandrīz kinematogrāfisku noskaņu, savukārt Opera šķiet aicināt uz klusumu pirms katras izrādes.
Šo vietu fotografēšana ir kā meklējumi arhitektūras un emociju krustpunktā.
Ceļojums uz Bavārijas laukiem
Atstājot galvaspilsētu aiz muguras, Bavārija atklājas kā īsta pasaku ainava. Noišvanšteinas pils ar torņiem, kas paceļas virs ielejām, šķiet gandrīz nereāla.
Netālu no tās atrodas Svētā Kolomana baznīca, klusa un gracioza Alpu fona priekšā. Joprojām atceros, kā ierados šajā vietā, kad tālumā atskanēja govju zvaniņi, bet maiga gaisma apgaismoja baznīcas torni.
Tālāk uz austrumiem, trīs upju — Donavas, Inn un Ilz — sateces vietā atrodas Pasava. Ūdens skaisti atspoguļo tās pasteļtoņu vecpilsētu, īpaši maigajā gaismā krēslas stundā. Šajā pilsētā valda miers; pēc Minhenes krāšņuma tā šķiet maiga.
Saksija – ceļojums pagātnē?
Ja Berlīne bija mans sākums un Bavārija – atklājums no jauna, tad Saksija man šķiet kā saruna ar pašu laiku. Novērojot, kā Drēzdene tika atjaunota manas dzīves laikā, un iepazīstot Leipcigu laikā, kad Vācijā valdīja „tumsas periods”, man vienmēr radās sajūta, ka es pavadu laiku nevis tagadnē, bet gan pirms dažiem gadsimtiem.
Drēzdene – baroka atdzimšana
Bērnībā es redzēju, kā tiek atjaunota Frauenkirche. Pieaugušā vecumā man bija iespēja to nofotografēt. Tas bija neparasts piedzīvojums – redzēt, kā ēka miglas apklātā ziemas vakarā gandrīz atdzīvojas zelta gaismā.
Šī fotogrāfija man bija gandrīz kā pēcdomas.
Nedaudzas Vācijas pilsētas iemieso baroka arhitektūru tā, kā to dara Drēzdene. Ja šodien pastaigājas pa tās ielām, ir grūti iedomāties to pilnīgo izpostījumu, kas reiz apklusināja pilsētu.
Frauenkirche, kas rūpīgi atjaunota no saviem drupām, tagad stāv kā izturības simbols. Atceros, ka biju šeit bērnībā, kad tā vēl tika atjaunota. Tad, redzot to tās vecajā/jaunajā krāšņumā, spējot fotografēt tās siltās vakara gaismas – šis brīdis šķita gan svēts, gan trausls.
Tieši blakus Semperoper izstaro to pašu kluso cieņu – tā ir arhitektūras simfonija, kas godina Drēzdenes ilgstošo māksliniecisko izcilību.
Drēzdene ir pazīstama arī kā „Vācijas Florence” vai, mūsdienās, „Florence pie Elbas”, un šo sajūtu noteikti var izjust, pastaigājoties pa zelta alejām.
Leipciga – nakts Gētes pēdās
Vizīte Leipcigā man notika īpašā brīdī. Mēs tikko bijām aizvēruši durvis uz mūsu Berlīnes dzīvokli, lai vairs nekad tur neatgrieztos, un devāmies uz dienvidiem. Bija ziema, dienas bija īsas, un es vēlējos pavadīt vienu nakti, lai izpētītu šo tuvējo pilsētu, pirms galīgi pametu Berlīni.
Agri no rīta klīstot pa tukšajām Leipcigas ielām, man nācās uzreiz apstāties, kad nonācu pie pilsētas laukuma Jaunās rātsnama priekšā. Arhitektūra un gaisma bija vienkārši ideālas.
Es ātri uzstādīju statīvu un kameru. Zināju, ka man būs tikai daži minūtes, ja ne sekundes, lai uzņemtu šo kadru. Izmantojot savu tilt-shift objektīvu, man izdevās iemūžināt visu ēku, kas mirdzēja rīta gaismā.
Un patiešām, gandrīz uzreiz pēc tam, kad fotoattēls bija iemūžināts kamerā, apgaismojumu izslēdza, un sākās jauna diena.
Pagājušajā pavasarī Krievija iebruka Ukrainā, un šoziem Vācija gatavojās sliktākajam scenārijam. Lai samazinātu atkarību no Krievijas gāzes elektroenerģijas ražošanā, tika atslēgtas nevajadzīgās apgaismojuma sistēmas. Lai gan tumsa nav labākais apstāklis fotogrāfijai, tā bija unikāla pieredze – sajūta, it kā būtu atgriezies pagātnē par dažiem gadsimtiem, laikmetā, kad mākslīgā gaisma vēl nepastāvēja.
Un kāda brīnišķīga vieta tam! Tajā vakarā mēs vakariņojām restorānā „Auerbachs Keller“ – vietā, ko savulaik apmeklēja jau Gēte un Mārtiņš Luters.
Jaunā rātsnama augstais tornis šķiet kā sargātājs, kas uzrauga Leipcigas radošo enerģiju. No augšas nakts panorāma atklāj krāsainu, dzīvīgu pilsētu — vecās fasādes un jaunas idejas mirdz viena otrai blakus. Un, par laimi, elektrības padeve nebija tik ilga, kā varēja būt.
Vācija kustībā
Lai gan esmu apmeklējis visus Vācijas federālās zemes, ievērojama daļa manu ceļojumu notika pirms es sāku nodarboties ar mākslas fotogrāfiju. Tagad, kad dzīvoju Eiropas rietumu malā, es gribētu, lai būtu veltījis vairāk laika, lai iemūžinātu citas valsts daļas.
Vēl joprojām ir tik daudz, ko atklāt. Šis raksts tiks atjaunināts, turpinot manas ceļojumus nākotnē. Šobrīd es vienkārši noslēgšu ar dažiem spilgtākajiem mirkļiem no atsevišķiem ceļojumiem.
Ja Berlīne ir valdība un Minhenē valda tradīcijas, tad Frankfurte valda dinamika. Manā fotogrāfijā „Explode“ iemūžināts saulriets, kas uzliesmo virs valsts finanšu galvaspilsētas silueta — tas ir mūsdienu Vācijas enerģijas un ambīciju simbols.
Pāris stundu brauciena attālumā uz ziemeļrietumiem no Reinas kā garīgā atbilde paceļas Ķelne. Katedrāle dominē pār visu apkārtni, tās torņi ir tik augsti, ka šķiet, ka tie caururbj mākoņus.
valsts, kas nepārtraukti atjaunojas
No Berlīnes zibenspilnajām debesīm līdz Bavārijas rāmajām upēm, no Saksijas kultūrvēsturiskā mantojuma līdz Frankfurtes modernajai gaisotnei. Vācija ir valsts, kas pārsteidz ar daudzveidību un kontrastiem. Vācija iemieso gan kultūrvēsturiskā mantojuma un inovāciju, gan arī nostalģijas un atjaunošanās savienojumu. Katra šeit redzamā fotogrāfija ir fragments no šī stāsta. Un šis stāsts vēl nav beidzies. Sekojiet līdzi, lai uzzinātu par turpmākajām izmaiņām šajā rakstā.
P.S. Laiku pa laikam viens no abonentiem saņem parakstītu mākslas reprodukciju — neliels pateicības žests par to, ka esi daļa no šī ceļojuma.
bieži uzdotie jautājumi
Ja jūs interesē ainavu fotogrāfija, es dotos uz valsts dienvidrietumiem. Bavārija piedāvās jums visu, ko meklējat, un es teiktu, ka Reinas reģions ir tuvu aiz tās.
Kultūras un pilsētas ainavu fotogrāfijai noteikti apmeklējiet Berlīni. Bet arī, ja lidojat caur Frankfurtu vai Minheni, noteikti pagariniet savu starpstāvēšanu, lai uzņemtu dažas fotogrāfijas.
Tādām pilsētām kā Berlīne labākais laiks gadā noteikti ir maijs vai jūnijs. Šajā laikā apstākļi būs vislabākie. Savukārt, lai baudītu dienvidu ainavas, rudens var būt fantastisks gadalaiks.
Kā īstam berliņietim, manu izvēli par labu Berlīnei neviens neuzskata par pārsteigumu, vai ne? Es teiktu, ka otrajā vietā ir Drēzdene, apsteidzot Frankfurtu. Tas atkarīgs no tā, ko tu meklē.
Tas ir Vācijas atkalapvienošanās simbols un viens no visbiežāk fotografētajiem apskates objektiem visā valstī. Tur vienmēr būs ļoti daudz cilvēku.
Dodieties uz turieni agri un uzņemiet vairākus ekspozīciju diapazonus, lai apvienotu attēlus un izvairītos no cilvēkiem kadrā. Es dodu priekšroku fotografēšanai no rietumu puses, kā redzams augšējā attēlā – tas dod iespēju eksperimentēt ar garāmbraucošo automašīnu gaismas pēdām
Jā, Vācijā galvenās apskates vietas ir labi apgaismotas, tāpēc tā ir ideāla vieta nakts pilsētas ainavu fotografēšanai. Attiecībā uz astrofotogrāfiju jāpatur prātā, ka šī valsts ir blīvi apdzīvota, tāpēc tur būs liels gaismas piesārņojums. Tomēr ziemeļaustrumos jūs atradīsiet dažas teritorijas ar tumšu debesi.
„Slēpts“ ir relatīvs jēdziens – tomēr es ieteiktu apmeklēt Frankoniju, kas atrodas uz ziemeļiem no Bavārijas (un tehniski ir daļa no Bavārijas federālās zemes). Tai ir sava mikrokultūra, kas noteikti ir pelnījusi plašāku atpazīstamību.
Protams, es vēl neesmu izpētījis visu Vāciju. Tur vēl ir tik daudz ko atklāt: mani īpaši interesē Hanzas pilsētas ziemeļu piekrastē, un man vēl jāapskata arī Reinas upes krasti. Nē, man vēl ir daudz ko darīt.
