Daži attēli tiek iemūžināti kā maģija – ātri un bez vilcināšanās. Tomēr tas tā nebija manas Baltā torņa un Nacionālā teātra fotosesijas gadījumā Salonikos. Tāpēc es staigāju augšup un lejup, cenšoties iemūžināt perfektu kompozīciju vislabākajā apgaismojumā, kas ārējai acij varēja šķist smieklīgi. Visbeidzot zilajā stundā es uzņēmu fotogrāfiju, kas mani apmierināja, – ar pilsētas gaismām, kas Saloniku Baltajam tornim piešķīra šo violeto nokrāsu.